Kobritas stāsti uz cinīša piesaulītē

Mani vecāki izšķīrās , kad man bija seši gadi... Kopš tā laika es tēvu redzu reizi divas gadā, kad viņš atbrauc ciemos. Paspiezām roku viens otrram, pārmijam vārdus paŗis... Kādreiz man viņa ļoti pietrūka... Tagad - ne tik ļoti vairs...

Nezinu, vai Tev palīdzēs iespēja padživot pie viņa - varbūt ka palīdzēs. Varbūt ka nepalīdzēs.

Bet nepamēģinot nekad to neuzzināt...

(Atbildēt)(Diskusija)

Kad mēs ar māsu bijām mazas, tētis ar mums pavadīja ļoti daudz laika un darbojās ar mums tikpat daudz, cik mamma: biželes pina, putru vārīja, uz dārziņu vadāja... Tad viņš izveidoja jaunu ģimeni, un mēs it kā pārstājām viņam eksistēt.
Tagad jau ir labāk, bet tomēr... Pietrūkst...

(Atbildēt)(Iepriekšējais)