Kobritas stāsti uz cinīša piesaulītē

Nez.
Man jau liekas, ka tāds ir gida liktenis - no deviņiem līdz četriem vārīties.
Ja redz, ka tantēm gribas. Tas tāpat kā skolotājam - ja redz, ka klasei interesanti, tad gribot negribot ir jāiet un jāmeklē papildus lietas, ko stāstīt, nevis jāiegrūž rīklēs darba burtnīcas un pašam jāķeras pie mājasdarbu labošanas.
Tāds darbs, kā sacīt jāsaka.

A kā var izmērīt, cik "runājamā" ir tas apjoms, kas ekskursantam "pienākas"?

(Atbildēt)(Diskusija)

Apjoms ir tas, kas interesē. Ja cilvēkiem ir jautājumi, tad, protams, novāros teju visu ceļu. Bet ja acis tukšas un nevienas intereses nav, ja pastāstu pa bišķim no visa un skatos, kas aizķer - bet neviena tēma neizraisa interesi, tad nu...
Ļoti atkarīgs no cilvēkiem.

Vistrakāk ir tad, kad uz jautājumu: "vai ir kādi jautājumi?" atbilde ir - "nu, pastāsti kaut ko." "Par kādu tēmu?" "Nu.... Kaut ko." Un tad ķeries pie stāstāmā, mēģinot izdomāt, kas varētu likties interesanti. Pēc 10 minūtēm paskaties atpakaļ - visi guļ.

(Atbildēt)(Iepriekšējais)