| 30. Sep 2008 @ 13:15 Miglas hronikas - Miglēni 1 |
|---|
Nu, tā. Aiz muguras ir negulēta un satraukumiem pilna nakts.
Ap pusdiviem manīju, ka Migla paliek nemierīga un ka viņas uzvedība atbilst aprakstiem par dzemdību sākšanos.
Ap trijiem iegāju gultā pasnaust, bet Migla staigāja ņaudēdama un ik pa brīdim līda man zem segas un atkal laukā.
Ap pieciem atteicos no domas par miegu un sēdēju uz paklāja kopā ar viņu - šķita, ka tā viņai vieglāk.
Ap pussešiem viņa ļāva man pataustīt punci. Varēja just, ka viens auglītis ir noslīdējis zemāk, sataustīju arī pārējos... Bet kustību ta nav! Zvanu uz Beinarta klīniku, tur man saka: brauciet šurp. Bukņīju vīru augšā, saku: Braucam! Viņš no sākuma pat nesaprata, kas par lietu, uz darbu it kā vēl jābrauc nav... Iepakoju Miglu viņas transportbūrītī un braucam. Ļoti nemierīgs ceļš. Ilgojos pēc mašīnas ar bākugunīm. Kad beidzot esam galā, māsiņa mūs sagaida un pamodina dakteri. Pēc apskates skaidrs ir tas, ka dzemdību ceļi ir atvērušies, bet kontrakcijas sākušās tā arī nav. Jātaisa ķezars, ja vēl gribam mazos saglābt. Nu, un tad pie reizes sterilizācija. Mīlulei pēc svēršanās tiek dibenā šprice, un kamēr es viņu mierinot glaudu, ķepas pamazām slīd katra uz savu pusi...
Pusstundu nervozi gaidu. Asaras kāpj acīs un miera nav. Blakus telpā maziņš kaķēniņš būrī - ar uzraksu, ka mājas meklē. Tik burvīgs bērns! Sākumā pats klāt nenāca, bet kad saprata, ka būs glaudīšanās, tad pilnīgi klāt piespiedās. Un glaudās un glaudās..... Mazi kaķa bērni daudz jāmīļo.
Un tad piepeši izbrāžas māsiņa ar baltu tīstoklīti - kaķēni jāsaņem! Autiņā mazs, slapjš žurkulēns, mazītiņš miglēns.... Esot tagad jāmasē, jāžāvē, lai sirsniņa sāk strādāt, lai elpo... Tik trausliņš... Pēc brīža vēl trīs ir klāt, un sākas steidzīgs un izmisīgs darbs - noturēt pie vārās dzīvības dzirkstelītes mazās radībiņas. Ik pa brīdim māsiņa paņem kādu, kuram tai brīdī tā vārgāk klājas un šūpo ar galviņu uz leju, lai atbrīvojas elpošanas ceļi. Uz beigām es arī daru pakaļ. Un berzējam mazos augumiņus un masējam sirsniņas. Kaut tik izdzīvotu! Atnāk dakteris ar Miglu, pieslēgtu pie sistēmas - guļ tāda šļaugana, pilnīgi žēl metas. Turpinām strādāt ar kaķēniem. Dakteris uzliek karstgaispūtēju, lai mazie ātrāk sasilst. Drīz viens jau ir sācis smuki elpot, tam seko citi... Tikai viens vēl tāds pavisam uz robežas. Paņemu plaukstā, lai sildās, kamēr ar otru masēju.... Jā, sāk jau pamazām pīkstēt. Tad tāpat sapīkstinu arī pārējos. Viņi taču arī no narkozes mostas. Divi puisīši un divas meitenītes ir. Pagaidām - kā piebilst māsiņa.
Dakteris izraksta dažādas zāles - antibiotikas un vitamīnus, un apliek Miglai plastmasas apkakli.... Mīlule pamazām mostas. Pamazām sakrāmēju visu ģimeni mašīnā un braucam mājās. Ir pusdeviņi.
Deviņi. Mājās mazajiem tiek ierīkots groziņš ar vilnas šallītē ietītu karsta ūdens blašķīti un vēl karstgaispūtējiņš blakām uzstellēts - lai silti. Miglai tiek kaste ar siltu oderi un palagu pa virsu. Visi guļ - tad lai guļ. Dakteris gan nobrīdināja, ka stundas laikā mazajiem jādabū ēst, bet kā gan paēdināsi guļošus bērnus?
Pusdesmit. Viena meitiņa ir pamodusies un izrādās ļoti skaļa. Pārējie gan vēl guļ - bet provējam likt pie pupa klāt. Neņem! Migla gana pacietīgi guļ, bet sīkucis tik bļaudams rāpjas pāri un nezīž pat tad, kad pups pusņaukšķienā tieši mutē iebāzts. Pat piena pilīti izspiežu - neņem. Agris nāk ar savu govju pieredzi Miglai tesmenīšus rietināt. Cieti esot. Tas laikam no stresa un narkozes. Pusstundu nomokos ar sīkuci, līdz sāk mosite spārējie. Ja viņi drīzimā nedabūs ēst... Sūtu Agri atpakaļ uz klīniku pēc piena aizstājēja. Pa to laiku tomēr mēģinu kādu mazo piedabūt ēst. Laikam narkoze instinktus nomākusi...
Bez 10 vienpadsmit. Agris zvana un liek sildīt ūdeni - tūdaļ būšot klāt. Atbrauc ar šausmīgi dārgu paku piena pulvera, komplektā pudelīte, kausiņš un knupītis. Sataisām pirmo porciju un eju barot mazos. Un neņem! Toč nemāk... Tad viens sāk zīst, drīz arī pārējie paēduši - cits vairāk, cits mazāk.... Divi vairāk čāpstina nekā zīž. Bet beidzot visi paēdināti un nolikti čučēt. Arī Migla apsegta kastē un nolikta tumsā, skapī - lai paguļ un atpūšas. Agris aizbrauc uz darbu, un es arī ielienu migā - šodien vēk ekskursija uz Rundāli...
Pusviens. Dzirdu, ka Migla mostas. Meitene streipuļo, klūp un krīt, bet mērķtiecīgi aizdodas līdz savai smilšu kastītei. Pēcāk izvemjas, un es palīdzu viņai tikt atpakaļ. Apkakle ļoti traucē. Paliek guļam uz paklāja, bet man jau mazie groziņā pīkst - divas stundas pagājušas, barošanas laiks klāt. No sākuma sekoju gudrajiem padomiem un paņemu mīkstu dvielīti, ar kuru mazuļus paberzēt, lai pačurā vispirms - un tad jau pudelītei laiks. Pirmie divi ar 10 mililitriem tiek galā, kā ar nieku! Bet otrie pa abiem ne pusi nenoēd... Apsedzu Miglu, ja nu pēc narkozes auksti.
Divi. Migla tiek iecelta gultā, tur tā kā mierīgāk. Mazuļi nemierīgi, ne īsti ēd, ne guļ... Aizmiga man arī tikai azotē, groziņš tomēr ne tuvu nav tik labs.
Pustrīs. Uz darbu jātaisās. Drīz būs šoferis pakaļ. Parīt, cerams, citu gidu atradīs. Un aizparīt arī.
Turiet īkšķus! |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}