| Feb. 8th, 2021 @ 06:02 pm (no subject) |
|---|
| žēl, ka kapitālisma antropoloģija vēl nesniedz pavisam skaidras atbildes par to, cik tieši lielā mērā mūsu attieksmi pret sevi, vienam pret otru un nespēju justies pietiekami labiem ietekmē patērētājsabiedrības vispārējā dinamika - līdzīgi kā intensīva preču aprite padara mūs paviršus pret lietu patiesajām funkcijām (visu taču var fiksi nopirkt jaunu/vietā), arī attiecībās ar sevi un līdzcilvēkiem ilgstoši ieguldījumi šķiet pārāk laikietilpīgi un neērti, tāpat kā ļaušanās dziļākām jūtām par vienam otra vientulības kliedēšanu, atvērtībai, atklātībai (un es te nedomāju tikai romantiski seksuālo kontekstu) daudziem šķiet pārāk riskanta, ja nav garantēts "pareizs" rezultāts. Attiecības jau pašā sākumā tiek izvērtētas kā ieguldījumu vērtas vai nevērtas, aizmirstot par jebkuras pieredzes vērtīgumu. Atstumj pirmie aiz bailēm paši būt atraidīti. Man šķiet, ka šī resursu tipa domāšana pamatīgi notrulina mūsu emocionālos mehānismus un padara justspēju tik seklu, ka nespējam pilnvērtīgi apgādāt pat paši sevi. Un man ir bail, ka nākamās paaudzes prāti un jūtas dīgst vēl sterilākā patērniecības augsnē, pat ja manas paaudzes ļaudis šķiet kļūstam arvien iejūtīgāki pret vājo un vājībām. Ko es ar to visu gribēju pateikt. Es pati vienmēr esmu gribējusi just mazāk un blāvāk, un joprojām īsti neredzu, kā ievirzīt savu jūtīgumu, lai tas mani negrautu smagākajos brīžos, nu labi, vispār neredzu nekādu bioloģiski evolucionāru jēgu no šīs īpašības, bet vienlaikus ilgojos to ieraudzīt apkārtējā pasaulē dauzreiz biežāk un intensīvāk - cik pretrunīgi. |
