bet tieši to es arī domāju, augšējā ierakstā vaicājot "vai tiešām mūsu līdzjūtības apmēri pret šādām pasaules nelaimēm ir atkarīgi tikai no tā, cik ļoti mēs spējam identificēties ar upuriem?"
un nedirs man te par hipijpacifismu, ne jau es te ar pseido puķu bērniņiem pudles tukšoju :]
Kāpēc tad tai līdzjušanai ir jābūt savādākai? Prasīt no cilvēces absolūto līdzjūtību un humānismu ir pārlieku daudz, bet šādas lielas prasības cilvēcei noved pie lielas vilšanās un jaunības mizantropijas.
Bet, kas attiecas uz tiem Puškinielas hipijbērniņiem, tad neatceros, ka ar kādu būtu īsti kaut ko tukšojis. Kaut kādi viņi visi bailīgi. Turklāt arī nepieklājīgi un daži pat tāda vai citā veidā agresīvi :(
piekrītu, būtu naivi ko tādu gaidīt un piktoties uz ikvienu, kas neseko absolūta humānisma ideāliem. bet es te vairāk runāju par godīgumu (ko laikam arī ir visnotaļ anivi gaidīt)
Varbūt vajadzētu priecāties par vismaz lokāla humānisma izpausmēm?
Bet es jau nezinu. Man ar empātīju vispār ir kaut kā diezgan vāji.
priecāties, ha, a kurš cibā rakstīs, kamēr es priecāšos? :)
Skumjie un dusmīgie hipsteri.