Oct. 16th, 2020 @ 10:41 am (no subject) |
---|
Gobzema murgi un murgu atmaskojumi iespiedušies arī manā sociālo tīklu burbulī, viņa piemērs liek kārtējo reizi domāt par to, cik daudzu neirožu pamatā ir neatbilstība starp iekšiņu un āriņu, sevis redzējumu un ārpasaules atbildēm uz mūsu gaidām saņemt to, ko domājam esam pelnījuši. Jūties kā īpašs cilvēks ar īpašu likteni, bet apkārtējie neko no tā neredz, dzīve velds vienmuļa un pelēka, lai kā tu censtos būt atvērts brīnumiem, negaidītiem likteņa pavērsieniem un panākumiem.
Man šī saikne ir ačgārna, man traucē kaut kādas pārspīlētas atzinības formas, jo pati priekš sevis esmu visparastākais cilvēks, kas nedara neko īpašu (varbūt darbaspējas ir labākas kā vairumam, bet tas nav nekāds talants). Un tiklīdz no ārpasaules parādās kaut kādi mājieni par to, ka domāju vai daru ārpus pašsaprotamā, sajūtu diskomfortu, jo manas iekšējās vērtību skalas ziņo par neatbilstību. Un varbūt šī disonanse ir tikpat bīstama kā pirmais, napoleoniskais paveids? |