| Sep. 3rd, 2020 @ 01:46 pm (no subject) |
|---|
jau divas braukšanas nodarbības pēc kārtas, kurās instruktors ne reizi nav uz mani kliedzis, pat kaut kā dīvaini - tagad jāpierod braukt bez vīriešiem, kas uz mani kliedz?! tā vispār ir iespējams?
(kliegšana reta un pieklājības robežās un tas vispār vairāk attiecināms uz manu tēti, karstasinīgo latgalieti, kas pats pēc tam pārdzīvo, ka spontāni uzkliedz. Man gan arī patiešām mēdz nepielekt vienkāršas lietas, sabīstos un uztaisu drāmu nevietā, tur bez stingrāka vārda nekādi. Agrāk būtu sevi šaustījusi, rijusi rūgtas asaras par neizdošanos un atmetusi ar roku, bet tagad pazemīgi pieņemu savu nevarēšanu kā laika jautājumu, kas pacietīgi un bez liekām emocijām jāuzlabo. Ir ok apzināties savu nevarēšanu un mācīties darīt lietas, kas no dabas īpaši labi nepadodas - es ilgi esmu bijusi pārāk lepna, lai darītu to, kas nesanāk (un diemžēl man vairāk nesanāk, nekā sanāk, bet tas arī ir ok)). |
