Aug. 15th, 2020 @ 10:28 am (no subject)
Nesen braucot mājup no laivbrauciena, aizsākām sarunu par personiskajām laimībām un nelaimībām, un jāatzīst, ka es esmu ļoti priviliģēta mentālo kaišu kontekstā, nekad dzīvē neesmu lietojusi antidepresantus, nelaimības ir īslaicīgas un visbiežāk saistītas ar pārstrādāšanos vai neizdošanāmies privātajā dzīvē. Tas sašūpo pašvērtības sajūtu, bet pēdējo gadu laikā esmu tīri veiksmīgi apguvusi mehānismus, kā no šīm skumjām izrauties un neļaut tām sevi definēt. Nekad arī neesmu ilgtermiņā jutusies laimīga, arī dzīves piepildītākajos brīžos prāta fonu vienmēr veido "is that all there is?" sajūta, un nevis tāpēc, ka man visu vajadzētu vairāk, krāšņāk un labāk, bet drīzāk tāpēc, ka laimes sajūta man allaž nāk ar apziņu par tās īslaicīgumu un nepastāvību. Un tas viss ir ok. Man nav iebildumu pret savu mērenību, mani drīzāk traucē (varbūt manis pašas izdomātais) uzstādījums, ka cilvēka sajūtām allaž jābūt kategorizējamām tikai šajos virzienos. Un tiekšanās pēc laimes pilnīgas man šķiet tāds teju kapitālistisks emocionālās labsajūtas pašmērķis.

Man ir svarīgi šo visu sev atgādināt, jo ilgu laiku uzskatīju, ka mana dzīve ir briesmīga, es tam cieši ticēju un ļoti tiecos būt nelaimīga un tāda arī jutos gandrīz visu laiku - tā drīzāk bija sevis nepazīšana, pašanalīzes trūkums, dzenoties pēc iedomātām vēlmēm, slinkums strādāt ar sevi un trula čīkstēšana, gribot tikai saņemt no pasaules, nevis pašai iesaistīties un sevi veidot. Bet tas laikam ir normāls broken home bērnu pieaugšanas sindroms, es sevi par to nešaustu, bet būtu bijis tik lieliski neiztērēt skaisto jaunību šajās melanholiskajās bezjēdzībās. Iespējams, ka tagad esmu iegājusi pārāk dziļā pašpietiekamības tripā un vēlmi pēc māju, piederības sajūtas reducējusi līdz tās meklēšanai tikai un vienīgi sevī, jo būt atkarīgai no citu vēlības un uzmanības man šķiet tā nāves cilpa, kurā es pazaudēju savu spēka enerģiju. L. man kaut kad pusaudzībā teica, ka esmu vientuļākais cilvēks, ko viņa pazīst, es pati tolaik par to tā nejutos, bet laikam tas stepes vilka instinkts sevi izstaroja man nesaredzamos veidos. Kāds nu tur brīnums, ja neredzēju arī daudz pašsaprotamākas lietas.

Šo visu pierakstu tikai un vienīgi aiz cieņas un empātijas pret tiem, kam sāp pa īstam un vairāk, nevis tīksminoties par saviem nejaušajiem "sasniegumiem".
8 glāzītes
ieliet
ieraksts