| May. 25th, 2020 @ 01:16 pm (no subject) |
|---|
| pandēmija, tāpat kā jebkura cita emocionāla stresa situācija, pastiprinājusi cilvēku (arī manu) vēlmi pašapliecināties, esot visgudrākajiem un zinošākajam jebkurā diskusijā, interneta strīdā vai latentās formās ikdienas komunikācijā. Man vajadzētu pret šo dziņu (arī savu) izturēties tikpat saudzīgi kā pret jebkuru citu cilvēciska vājuma izpausmi - saudzīgi, ar izpratni, cenšoties mierināt, nevis nosodīt, bet tas izdodas daudz grūtāk nekā līdz šim, acīmredzot saasinoties arī manai vēlmei pēc uzmanības, savas nozīmības apliecinājumiem, un tas viss noved pie kaut kāda apburtā loka, kurā mēs tikai pieprasām un gaidām, neredzam otra vajadzības un iespēju sazināties kā diviem pilnvērtīgiem indivīdiem, kuri atvērti apmainās ar domām, nevis līdz asinīm cenšas otram pierādīt savu vērtību. Šīs vāji slēptais uzmanības bads izkropļo cilvēku tēlus (jo nekas nevar būt seksīgāks par cilvēku, kurš spēj atzīt savu zināšanu ierobežotību, atzīt savu kļūdīšanos un pārprašanu), gribas tikai vēl vairāk nolīst stūrīti un laizīt savas rētas, nevis netaisnīgi kalpot otram par savu kompleksu projekcijas telpu. Ļoti gaidu šī psiholoģiskā saasinājuma līdzsvarošanos un spēju arī pašai sevī pieņemt šo neglīto, mazisko īpašību. Bet vispār man iet ļoti labi, pat neatceros, kad esmu bijusi tik produktīva, mierīga, spējīga sajust un baudīt labo, un neļaut sliktajam ielīst dziļāk par automātiskai reaģēšanai nepieciešamo. Kādu mēnesi iepriekš bija pilnīgs omm, tagad tas mazliet sarūk, bet joprojām stāvu uz zemes stabilāk kā jebkad iepriekš. |
