Nov. 17th, 2018 @ 08:33 pm (no subject)
17. novembris nozīmē, ka vēl tikai mēnesi būšu divdesmitgadniece. Šī doma mani stindzina un skumdina jau vairākus gadus. Zinu, ka muļķīga, zinu, ka smieklīga, jo kas gan vispār ir cipari un tagad viss vēl tikai sāksies, un kopumā viss taču kļūst tikai labāk lielā mērā pateicoties tieši gadu nestajām priekšrocībām, tostarp sevis iepazīšanas pieredzei. Visu to saprotu, bet tas necik nepalīdz sajusties labāk. Iespējams tādēļ, ka tā arī neesmu paspējusi justies "jauna, skaista un traka" (lai gan esmu centusies) un tik daudz kas šķiet nokavēts. Iespējams tādēļ, ka ļoti esmu dzīvojusi ne tā, kā gribētos un (kas traģiskāk) nemaz neesmu apjautusi, kā tieši gribētos. Varbūt tās vienkārši ir neizbēgami skumjas attiecības ar laiku, kuru es spēju redzēt tikai kā pazaudētu.