| Apr. 3rd, 2014 @ 09:18 pm (no subject) |
|---|
Ikdiena paiet domājot dažādas tālāk dzīvošanas stratēģijas (tas laikam labi, tātad ir izdzīvošanas instinkts), kā uztvert nevēlamas pārmaiņas kā savas komforta zonas paplašināšanos un tam līdzīgus populārās psiholoģijas niekus. Pagaidām apstājos pie tā, ka jābeidz domāt, ka dzīve man ir parādā kādu īpašu labsajūtu vai likteņa labvēlību, jāatmet augstprātība un jāpieņem viss notiekošais ar tādu pašu nesatricināmību, kā es pieņemu savas negatīvās rakstura īpašības. Laikam laime padara cilvēkus augstprātīgus.
Bez sirdssapēm (kas dažkārt kļūst fiziskas, nu kas tā par psihosomatiku) protams tas viss būtu īstenojams daudz mērķtiecīgāk - šobrīd apņemšanos un koncentrēšanos uz esību/patību ik pa laikam iztraucē pašnožēla, vēlme padoties un citi emociju pārpalikumi. Ņeh. |
