Vēl vairāk par pašu mājilgošanos mani satrauc atskārsme, cik vārga un tuvum-atkarīga es izrādos. Nepatīkami justies nepatīkami, bet patīkami beidzot nejusties skarbai un aukstai, jo šo čauliņu man apkārt ir bijis pārāk daudz, respektīvi, varbūt ar mani kopumā nemaz nav tik slikti, cik bijis pēdējos mēnešos, bet ko nu par mani, labāk iepostošu kādu savas mazpilsētas tūristbildi, ko ieknipsēju no augstākā baznīcas torņa. Atveriet vismaz aiz cieņas pret manām joprojām sāpošajām kājām, kuru īpašniece bija nodevīgi piemirsusi savu netīksmi pret kāpšanu klaustrofobisku izmēru vēsturiskās celtnēs. Šis noteikti bija pēdējais sakrālās arhitektūras alpīnisma mēģinājums manā mūžā. Tas grūti saskatāmais zilais laukumiņš horizonta dziļumos ir jūra, un tas ir labi, jo jūra vienmēr ir labi.
( klik ) | 