Jun. 28th, 2012 @ 02:45 pm (no subject)
vēl viens trakums ir mazā rakarkaķēna spricēšana. Man par laimi jāuzņemas tikai ekstremitāšu pieturēšana, bet tāpat lūst sirds, jūtot, kā mazais sāpēs saraujas. Nekāds dakters no manis tomēr nesanāktu, atgādinu to sev tādēļ, ka vienbrīs ieslīgu pašpārmetumos par to, ka ar visām savām teicamajām atzīmēm eksaktajos priekšmetos izvēlējos humanitāri ievirzītu izglītību, varēju taču iet uz mediķiem un atlikušo dzīvi justies kā sabiedrībai noderīgs un vajadzīgs cilvēks, nevis maza dusmīga meitenīte, kurai pašai nezinkas jāpierāda visādiem garlaicīgiem snobiem. Es palieku arvien jūtīgāka attiecībā uz spēju justies noderīga un vajadzīga citu acīs.

Pašai arī visādi joki ar veselību, šorīt pamodos ar uzpampušu muti, lol, izskatās, ka būs jāmet pie malas visādas dzīves mazās baudas, tostarp arvien retāko smēķēšanu.
Tagad jāaizved omei uz slimnīcu Dostojevski un tad vairs nekādu fizioloģisko domu, ēteris vien.
2 glāzītes
ieliet
ieraksts