Jan. 27th, 2012 @ 02:23 pm Par šabloniskajiem rakstības stiliem
Tags:

"man dažbrīd liekas, ka pašmāju kritiķi cenšas rakstīt tā, lai noēnotu pašu objektu ar savu īpašo vārdu mākslas burvību, un tādēļ speciāli raksta, cik iespējams sarežģītāk un dzejiskāk. Šīs recenzijas skan apmēram šādi: "Autors reizē gausi un steidzīgi griežas smalkās, rafinētās dejās pār bezgalības virpuļojošo bezdibeni, vijot smalkas mežģīnes caur mūsu laika un telpas virmojošo nesavienojamību un loģisko neiespējamību, kas cauraužas pagātnes esamības smalki pītajās mežģīnēs un gremdējas visdziļākajās tagadnes būtības dzīlēs, līdz savai atpakaļejošajai kulminācijai nākotnes kārtējā neatkārtojamībā." Teksti parasti svārstās starp šīm "smalkajām mežgīnēm pāri bezgalības bezdibeni" un teikumiem, kur vienīgie apzīmētāji ir vārdi "spilgts", "krāšņs", "spožs", un darbības vārdu krājumā ietilpst vienīgi "realizēt", "iezīmēties", "piedāvāt iespēju", "sasniegt", vai intervijām ar trīsdesmitgadīgām dzejniecēm vai aktrisēm, kas sākas ar šādiem teikumiem: "Smalkā, trauslā meitene, ģerbta glītos, gaišos svārciņos un smukā baltā blūzītē, sēdēja pie kafejnīcas galdiņa, malkodama tasīti gardi kūpošas kafijas. Meitene nopūtās, it kā saņemot dūšu, pacēla savas tumšās acis, kas slēpās zem taisniem, glīti saķemmētiem matiem un smalkā balsī pavaicāja: "Par ko jūs gribējāt parunāties? Tikai, lūdzu, ne par TO!" (Žurnālam uz vāka, protams, lielos burtos vēlāk parādīsies virsraksts"Tikai, lūdzu, ne par TO!" .)"

(c)Rihards Kalniņš, kādā vecā RL numurā
7 glāzītes
ieliet
ieraksts