Dec. 19th, 2009 @ 05:25 pm (no subject)
D. bija tik aizkustinoši pārsteigta un priecīga par manu pēkšņo uzaicinājuma zvanu uz karstvīnu. Savus vecos, labos, "ārpus profesionālo interešu" draugus es atceros retāk nevis kaut kāda snobisma, bet vājo pielāgošanās spēju dēļ. Komunikācijas forma ar ikdienā sastopamajiem ir tālu no ideālās, bet mana atmiņa mīl aizmirst, ka tieši vecie/retie draugi ir tie, kas mēdz man atsūtīt īsziņas par to, cik ļoti mani mīl. Bieži un vienkārši tāpat.
Tikai es esmu tā, kas ir atradusi no viegluma un vienkāršības kopābūšanā. Un tikai tāpēc es mēģinu atcerēties retāk.