mēs nupat ar vīrieti par šito runājām pie pusdienām. teicu, ka savu dēlu piespiedu kārtā sūtīšu armijā. vīrietis teica, ka Latvijā armija tagad ir karjera ( kā skola). teicu, tad, jūrskolā varētu likt stāties - uz to mans vīrietis ilgi smējās un vaicāja, cik jūrniekus es personīgi pazīstu ( jūras vilku vecumā, jaunos un šarmantos jūrnieciņus nekaitot)...beigās palikām pie Sporta akadēmijas - vismaz stāties tur mūsu dēlam būtu jāmēģina. but then again - abi nospriedām, ja būs īpašas mākslinieciskās vai humanitārās dotības, tad arī Sporta akadēmija atkrīt.
nujā, īpašas dotības apslāpēt nevajadzētu, bet tagad jau ir visādas brīvprātīgo nodarbības un kaut vai augstāk minētās sporta nometnes. varbūt vislabāk savu dēlu pusaudžu gados kaut kur tur pasūtīt, gan jau vismaz gaisa apostīšana to mugurkaulu un raksturu palocīs.
(Starp citu, sveicieni jums abiem tur tālēs ;) un forši, ka runājat par bērniem)
Es Ekstrasensu cīņās par tādu nometni skatījos - tur puika pašnāvību izdarīja, jo tēvs viņu tur atstājis, puikam esot bijis raksturs jānorūda. Nē, nevaru pieņemt to armijas piegājienu, mēģinu, kā varu, bet nevaru. :)
pieņemsim, ka puika kļuva par laimīgu stoiķi
ā, atceros to raidījumu, tas bija baiss....bet tur jau bija tēva vaina, viņam čalis zvanīja un teica, ka viņu mēginot nogalināt.eh!
Nu, jā, ko tik tie pusaudži nesagudro, lai tiktu prom no sporta nometnēm. :) Cinisms, kā parasti, nevietā.
Tas bija viens no raidījumiem, kuru skatoties, apraudājos.
sveicieni atpakaļ no tālēm zilajām:)
Un runāšana par bērniem, jau nav to darīšana ;)
jebko var apvienot. mana dzīvokļa biedrene studē anglistiku un sportu. pazīstu vēl entos cilvēkus, kuru papildus savam izvēlētajam novirzienam arī to sportu paņēmuši. it kā mūžam jauki paliks, it kā dzert divreiz vairāk var kā normālie. bet forši, vispār