Mēs nevaram otram pateikt ko tādu, ko viņš pats jau nezina.
June 8th, 2011
June 2nd, 2011
Šodien vācu valodas laikā nepilnas trīsdesmit minūtes pirms nodarbības beigām sarunas laikā par maiņu darbu, algām un citām saistītām lietām Sergejs pielec kājās un pēkšņi sāk dāvināt nez no kurienes uzradušos maijpuķīšu pušķīšus visām dāmām. Skolotājai vispirms, nododot sirdsdāvaniņu arī otrai pasniedzējai, un tad uzsāk dziedāt vai vismaz kaut ko uz to pusi (deklamējot) vācu valodā. Kaut ko par baltām rozēm un līksmu prātu, viņš steidzas, un vārdi pārplūst no viena otrā, ka nevar nojaust, kur beidzas viena rinda, kur sākas nākamā. Skolotāja stāv tāda apmulsusi, rokās iespiedusi puķu pušķīšus, un lielām acīm klausās dziedātājā. Viņš savukārt tāds cēls un priecīgs lēnām apstaigā visas dāmas un katrai īpaši pasniedz pušķīti, un telpa pēkšņi vairs nešķiet smacīga un šaura, un ap sirdi vairs nav bēdīgi, visur smaržo pēc maijpuķītēm. Mēs saskatāmies ar Iļju un sasmaidāmies, cik Sergejs ir foršs.
May 24th, 2011
Vai jūs ticiet spokiem?
Nu, tādiem, kas grabinās blakus istabā, zog zīmuļus un bojā visu mājās esošo tehniku (vai dara jebko citu, kas jūs mazliet tramda).
Nu, tādiem, kas grabinās blakus istabā, zog zīmuļus un bojā visu mājās esošo tehniku (vai dara jebko citu, kas jūs mazliet tramda).
May 20th, 2011
Pats dīvainākais ir tas, ka sūta e-pastu a la Atnāciet pēc atzinības raksta un dāvaniņas!, bet galveno balvu nedod. Tad es apjautu, ka ar dzīvi ir tieši tāpat - kamēr tu to nepaņem pats, tikmēr tā tavās rokās nedodas.
May 10th, 2011
April 30th, 2011
toties kādu kliņģeri ēdām
Meitenes, ja jums vajag vīru, mums ir daudz potenciālo variantu. Tādi puiši Zemgalē!
