Šodien vācu valodas laikā nepilnas trīsdesmit minūtes pirms nodarbības beigām sarunas laikā par maiņu darbu, algām un citām saistītām lietām Sergejs pielec kājās un pēkšņi sāk dāvināt nez no kurienes uzradušos maijpuķīšu pušķīšus visām dāmām. Skolotājai vispirms, nododot sirdsdāvaniņu arī otrai pasniedzējai, un tad uzsāk dziedāt vai vismaz kaut ko uz to pusi (deklamējot) vācu valodā. Kaut ko par baltām rozēm un līksmu prātu, viņš steidzas, un vārdi pārplūst no viena otrā, ka nevar nojaust, kur beidzas viena rinda, kur sākas nākamā. Skolotāja stāv tāda apmulsusi, rokās iespiedusi puķu pušķīšus, un lielām acīm klausās dziedātājā. Viņš savukārt tāds cēls un priecīgs lēnām apstaigā visas dāmas un katrai īpaši pasniedz pušķīti, un telpa pēkšņi vairs nešķiet smacīga un šaura, un ap sirdi vairs nav bēdīgi, visur smaržo pēc maijpuķītēm. Mēs saskatāmies ar Iļju un sasmaidāmies, cik Sergejs ir foršs.