klasika

Kas to būtu domājis, ka pietiek tikai ar kaķiem, kas saķērušies kamoliņā ālējas pa grīdu, un vecāku mājām, lai aizmirstu par garajām un negulētajām nedēļām. Ir labi, ka ir māju sajūta.

Par ko gan tu esi izpelnījies to godu, lai citi tevi apbrīnotu?

Arhitekts var (un vajag) būt ideju ģenerators, bet ideju ģeneratoram ne vienmēr jābūt ar arhitekta diplomu.

Šodien gāju pa ielu un sajutos nepieklājīga, tā muļķīgi smaidot līdz ausīm, un tas tikai tāpēc, ka tētuks un divi bērniņi manī uzjundī ilgas pēc ģimeniskās idilles. Katram kādreiz sakārojas Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! un viena liela, saticīga famīlija. Un pilnīgi vienalga, vai tā ir divi cilvēki, cilvēks un dzīvnieks, vai čupiņa raksturu vienkopus, viņi visi kopā ir spēcīga apvienība.

Muļķīgi sūtīt visus dirst, ja pats nezina, kā ir kratīties pie rata, apēst elkoni un pastaigāties pa vietējo deviņstāveņu rajonu.

Gribēju kaut ko pierakstīt par dzīvi un tās pārākajām dzīvniekbūtnēm, laiku, kas allaž ir kaut kur iesprūdis kā granāta kanalizācijas vadā, nelaimīgiem cilvēkiem, kas izskatās un droši vien arī ir daudz pestītāki un līksmāki par mani un manu skatu uz dzīvi, arī maziem brīnumbērniem, kurus varētu apskaust, bet nedrīkst, jo tad tu skaities slikts cilvēks. Bet. No visa, kas man nepareizs, piemetas sirsklapes, roktrīce vai drebulis. Tas viss ir nepareizs. Un, kas ir nepareizs, tas cilvēkam kaulus lauž.

Cilvēki pēdējās dienās mani sāk pārsteigt arvien vairāk, ellē ratā, man no tā piemetušās nejēdzīgas sirdsklapes.

Dīns strādā Labklājības ministrijā, un viņš spēlē saksafonu, ir arī dejojis modernās dejas. Viņas grib mūs apprecināt.

Ģimenes nekad nav demokrātiskas. Tās ir saskanīgas, draudzīgas, redzīgas un ne tik, mazliet agresīvas, nervozas un steidzīgas. Ģimenēs viens otru mīl, un cilvēki top laimīgāki. Ja nav smaidu vai laimes, ir prieki vai bēdas.

Ir tā pasaule kā liela smilšu kaste. Te viens tai guļas klēpī, te otrs to izrakņā kā sivēns.