klasika

42'

42'

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Gribēju kaut ko pierakstīt par dzīvi un tās pārākajām dzīvniekbūtnēm, laiku, kas allaž ir kaut kur iesprūdis kā granāta kanalizācijas vadā, nelaimīgiem cilvēkiem, kas izskatās un droši vien arī ir daudz pestītāki un līksmāki par mani un manu skatu uz dzīvi, arī maziem brīnumbērniem, kurus varētu apskaust, bet nedrīkst, jo tad tu skaities slikts cilvēks. Bet. No visa, kas man nepareizs, piemetas sirsklapes, roktrīce vai drebulis. Tas viss ir nepareizs. Un, kas ir nepareizs, tas cilvēkam kaulus lauž.
  • kāpēc tik kategoriski?
    • Katrs definē citadāk, tač' sāk apnikt tās sirdsklapes, ja neklausa savām nostājām un principiem un grib dzīvot brīvi. Mistiskā nepareizība, man domāt.
      • Principi ir tie, kas ierobežo cilvēkbērnus visvairāk! Pēc pieredzes.
        Absurdi, lietām tīk notikt absurdi.
        Vai ir kāds, kas maz spēj būt brīvs? Nu tā, ka bez bēdu var lidot.
        • Gribu ticēt, ka ir gan. Nēnu, ja padomā, ir tādu, man šķiet, tam nevajag pat ticēt. Tāpat kā tam, ka var apvienot principus un pilnīgu brīvību.
Powered by Sviesta Ciba