klasika

Universitātēm piemīt tas šarms, kad laikā var slinkot un it kā mācīties, ja vien slinkot un it kā mācīties nav viens un tas pats.

Nākošais etaps - lūrēšana pāri monitora malai. Bet ko tu padarīsi, ja valdībai nedrīkst runāt pretī. Mēs iesim uz teātri.

Vai nu jasaņemas uz revolūciju, vai nu jābrauc n gadus ilgā atvaļinājumā. Šitā turpināties nevar.

Tas, ko saka un runā, nav tā, kā tas ir.

Ja cilvēks runā kā no pārpilnības raga un pēkšņi sāk izteikt visai ciniskas piezīmes, tas nozīmē to, ka viņš ir neapmierināts ar savu dzīvi un depresojas vai nu ka viņš vienkārši ir slēpts, maitulīgs ironiķis, kas izsaka smieklīgas piezīmes. Nezina, nevar pārdzīvot.

Otrdiena - ilgākā darbadiena, kad mani apmācīja mīlēt sevi un cilvēkus sev apkārt. Es jau mīlu, bet maz saku un runāju.
Vai arī es nezinu, kas ir mīlestība un kā ar to apieties.

Nekas nav pareizs, un nekas nav nepareizs. Ir tikai tāds, kāds mums patīk un nepatīk.

Cilvēki, kuriem patīk taisīt drāmas, ir kā ūdens, kas ieņem tādu formu, kāda tam labpatīkas. Lido pa gaisu, plūst kopā, ka atšķirt pat nevar, vai krājas kaudzēs gar ielu malām.

Kamēr citi prāto par mīlestību, draugiem, īstām dzīves vērtībām un citām visiem ļoti labi saprotamām dzīves banalitātēm, es turpinu purpināt par to, cik gan tas viss ir subjektīvi. Ja jau reiz var būt nepareiza domāšana un attieksme, pēc kādiem mēriem tiek noteikta tā pareizākā no visām?

Dopamīns padarītu maituļus (tai skaitā arī mani) par labākiem cilvēkiem? Ja tā, tad sakiet, par cik var nopirkt.