Cilvēks ir kā būvlaukums, ar saviem trūkumiem un brīnišķībām. Tas tiek postīts, kārtots, tīrīts un atkal piemēslots, līdz visbeidzot ieģērbts glītā frakā tas stāv savā dienās noputējušā tērpā vientuļš līdz dzīves izskaņai.
Saki, kā domā tu. Man domāt, ka cilvēks pēc būtības ir vientuļš. Tie, kas sapārojas, sadraudzējas, atrod viens otrā to lielisko kopābūšanas sajūtu, ir laimīgi, ka uz to laiku var aizmirst par vientulību. Cilvēks piedzimst un nomirst viens savā būtībā. Tas, kas notiek pa vidam, ir pasaulē aizraujošākais ceļojums.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man domāt, ka cilvēks pēc būtības ir vientuļš. Tie, kas sapārojas, sadraudzējas, atrod viens otrā to lielisko kopābūšanas sajūtu, ir laimīgi, ka uz to laiku var aizmirst par vientulību. Cilvēks piedzimst un nomirst viens savā būtībā. Tas, kas notiek pa vidam, ir pasaulē aizraujošākais ceļojums.