![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vienpatībai ir jāliek strādāt, lai tā nepārvēršas absolūtā izolētībā, bet gan produktīvā procesā.
Nevaru izstāstīt, ko esmu piedzīvojusi pēdējās pāris dienās, bet vidusskolu atgādinošās sajūtu atbalsis ir destruktīvas, tāpēc izdomāju sev jaunu nodarbošanos. Tā vietā, lai izdzertu tēva it kā nejauši atstāto ruma pudeli blakus manam datoram (pat glāzīte smuki palikusi uz mana tējas krūzes palikņa), izdarīju to, kas spontāni ienāca prātā. Zināt, kā tas ir, kad pazūd pamats zem kājām? Es zinu! Pēkšņi zemes vietā tukšums, un tu esi līdz krūtīm sniegā, kājas karājas visumā, lielā kā kosmosā, kur šķiet, ka materialitātei ir nulles vērtība. Nabaga fotoaparāts līdz ar mani iegrima līdz acīm baltajā segā un sāka pašdarbnieciski apstrādāt bildes ar sendienu jeb miglas efektu, kas tālu neatpalika arī no laikapstākļu šarma. Paldies visuvarenajam sniega dievam, kas man neļāva pazust tumšajā bezdibenī dziļi zem zemes!
Sužu muižiņa jeb Sužu pils muiža, kas celta pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Atrodas pie Ķīšezera slēgtā teritorijā, kuru agrāk izmantoja armijas vajadzībām. Tagad teritoriju ir pārpirkuši angļu bāleliņi, kaut kāds SIA, kas teritorijā neko netaisās darīt, tāpēc pielikuši to sargāt vīram rūtainā kreklam un ļoti labam un skaļam sargsunim vārdā Oma. Pati ēka ir dikti interesanta, un varbūt tieši tā dēļ, ka tai ir nācies piedzīvot dažādas funkcijas, muižas ēka pašlaik ir sliktā tehniskā stāvoklī. Tās tornim ir pieaudzis vēl viens stāvs no baltiem silikāta ķieģeļiem, ko labi var redzēt fotogrāfijās, logu ailas vietām ir aizmūrētas, radot jaunas aklās ailas papildus jau kompozicionāli projektētajām, dažām savukārt pieaugušas metāla restes vai cita atribūtika. Galvenās ieejas apjoms vairākkārt rotāts ar krāsainām stencilām Bīstami! Ieeja aizliegta!, bet tas netraucē apskatīt arī iekštelpas. Šo lielisko iespēju izmantošu nākamreiz, jo šajā gājienā mans galvenais uzdevums bija to vispār atrast un sākt savu brīvā laika aizpildīšanas stratēģiju.
Muižiņas ēka celta eklektisma stilā, stūra rusti, klasiski pilastri, jau pieminētās aklās logu ailas, vienmērīgais katra apjoma logu ritms, tipiskas konsoles dzegās, bareljefi festonu un apļu formās, raksturīgie līmeniskie sandriki un citas detaļas viennozīmīgi parāda eklektisma iezīmi aizņemties visu iepriekšējo stilu formas jaunās arhitektoniski telpiskās sistēmas pamatam. Īpaši izceļas vilka galvas bareljefs virs galvenās ieejas durvīm, un, kā izrādās, tas nav nejauši, jo no līvu valodas suž(d) nozīmējot vilks.
Man vispār sāp sirds, redzot šādus objektus, jo pēc mokpilnas meklēšanas man neizdevās atrast Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapā Sužu muižiņu aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, taču jaukais sargs teica, ka kaut kad esot bijis galvenais arhitekts, jautāts, vai Dripe, viņš nezināja, un tas esot teicis, ka šī ēka ir piemineklis. Ļoti ceru, ka tikai mana līkrocība šo objektu neļāva atrast asprātīgi neērtajā meklētājā. Bet, runājot par pozitīvo, šādu pieminekļu ir vēl un mans fotoaparāts jau ir izžuvis, lai dotos iemūžināt ne tikai skolā uzdotās daudzās projektu novietnes, bet arī sirdsvietas.
Nevaru izstāstīt, ko esmu piedzīvojusi pēdējās pāris dienās, bet vidusskolu atgādinošās sajūtu atbalsis ir destruktīvas, tāpēc izdomāju sev jaunu nodarbošanos. Tā vietā, lai izdzertu tēva it kā nejauši atstāto ruma pudeli blakus manam datoram (pat glāzīte smuki palikusi uz mana tējas krūzes palikņa), izdarīju to, kas spontāni ienāca prātā. Zināt, kā tas ir, kad pazūd pamats zem kājām? Es zinu! Pēkšņi zemes vietā tukšums, un tu esi līdz krūtīm sniegā, kājas karājas visumā, lielā kā kosmosā, kur šķiet, ka materialitātei ir nulles vērtība. Nabaga fotoaparāts līdz ar mani iegrima līdz acīm baltajā segā un sāka pašdarbnieciski apstrādāt bildes ar sendienu jeb miglas efektu, kas tālu neatpalika arī no laikapstākļu šarma. Paldies visuvarenajam sniega dievam, kas man neļāva pazust tumšajā bezdibenī dziļi zem zemes!
Sužu muižiņa jeb Sužu pils muiža, kas celta pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Atrodas pie Ķīšezera slēgtā teritorijā, kuru agrāk izmantoja armijas vajadzībām. Tagad teritoriju ir pārpirkuši angļu bāleliņi, kaut kāds SIA, kas teritorijā neko netaisās darīt, tāpēc pielikuši to sargāt vīram rūtainā kreklam un ļoti labam un skaļam sargsunim vārdā Oma. Pati ēka ir dikti interesanta, un varbūt tieši tā dēļ, ka tai ir nācies piedzīvot dažādas funkcijas, muižas ēka pašlaik ir sliktā tehniskā stāvoklī. Tās tornim ir pieaudzis vēl viens stāvs no baltiem silikāta ķieģeļiem, ko labi var redzēt fotogrāfijās, logu ailas vietām ir aizmūrētas, radot jaunas aklās ailas papildus jau kompozicionāli projektētajām, dažām savukārt pieaugušas metāla restes vai cita atribūtika. Galvenās ieejas apjoms vairākkārt rotāts ar krāsainām stencilām Bīstami! Ieeja aizliegta!, bet tas netraucē apskatīt arī iekštelpas. Šo lielisko iespēju izmantošu nākamreiz, jo šajā gājienā mans galvenais uzdevums bija to vispār atrast un sākt savu brīvā laika aizpildīšanas stratēģiju.
Muižiņas ēka celta eklektisma stilā, stūra rusti, klasiski pilastri, jau pieminētās aklās logu ailas, vienmērīgais katra apjoma logu ritms, tipiskas konsoles dzegās, bareljefi festonu un apļu formās, raksturīgie līmeniskie sandriki un citas detaļas viennozīmīgi parāda eklektisma iezīmi aizņemties visu iepriekšējo stilu formas jaunās arhitektoniski telpiskās sistēmas pamatam. Īpaši izceļas vilka galvas bareljefs virs galvenās ieejas durvīm, un, kā izrādās, tas nav nejauši, jo no līvu valodas suž(d) nozīmējot vilks.
Man vispār sāp sirds, redzot šādus objektus, jo pēc mokpilnas meklēšanas man neizdevās atrast Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapā Sužu muižiņu aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, taču jaukais sargs teica, ka kaut kad esot bijis galvenais arhitekts, jautāts, vai Dripe, viņš nezināja, un tas esot teicis, ka šī ēka ir piemineklis. Ļoti ceru, ka tikai mana līkrocība šo objektu neļāva atrast asprātīgi neērtajā meklētājā. Bet, runājot par pozitīvo, šādu pieminekļu ir vēl un mans fotoaparāts jau ir izžuvis, lai dotos iemūžināt ne tikai skolā uzdotās daudzās projektu novietnes, bet arī sirdsvietas.