klasika

Man dažkārt ir tāds niķis, aizbraucot uz skolu, kamēr lekcijas nav sākušās, pasēdēt mašīnā un aizvērtām acīm pabaudīt mūziku. Tā iedvesmo, apgaro, izrauj pamatus no kājām, un, kad pulksten's sit izšķirošo minūti, ir sajūta, ka kāds mani soda un ka īstā realitāte ir tajā ārkārtīgi burvīgajā skaņu pasaulē, nevis putekļos ietītajās ielās, pa kurām ik dienas jāsoļo. Ir skaisti sapņot, bet par tiem, kas sapņo atvērtām acīm, saka visādas nelāgas lietas. Cilvēks vispār ir tāds jocīgs soģis, it kā pašam nebūtu neviena liela, pat utopiska sapņa, pēc kura būtu jārāpjas mākoņos.