klasika

March 26th, 2014

March 26th, 2014

par zintas stāstu "Paps"

Add to Memories Tell A Friend
Gaidot savu dienišķo Ābolīti, sēdēju pieturā uz soliņa un nejauši piedalījos blakus sēdošā pāra sarunā. Puisis, kas pēc stāstīstā nesen pārbaucis mājās, sarunājas ar meiteni. Meitenei taisns deguns, izskatās jauniņa, tā ap labi, ja vispār astoņpadsmit, kājās zebras raksta getras, mugurā koši rozā pufaika. Abi sēž salikuši rokas kabatās.
- Brauc man līdzi uz Angliju!, saka blondais puisis.
- Es nezinu angļu valodu. Nemaz.
- Tas nekas, a tur angļu valodu nemaz nevajag. Pirmie divi mēneši ir grūtāk, bet pēc tam jau pierod.
- A ko es tur darīšu?
- Nezinu, dzīvosi manā dzīvoklī.

Smejas. Mazliet klusums. Pēc pāris mirkļiem saruna atsākas.

- Tu zini, kāpēc es atbraucu atpakaļ?
- Nu?
- Te man nav nekā, izņemt draugus, bet Anglijā man ir viss, ...
Abi sinhroni nosaka: - ...izņemot draugus.

Piebrauca Ābolītis, un es ar savu piena pudeli un paunām raušos uz durvju pusi. Man pa priekšu iekāpj puisis, apsēžas četrnieku beņķos un izvelk savu balto Samsungu no kabatas. Rokas raupjas, sausas, nagi apgriezti īsi jo īsi, un, skatoties uz tām, šķiet, ka pretī sēž vecs vīrs. Paceļu acis, lai nopētītu puisi, bet tur aiz iepriekš dzirdētās viegli prastās valodas sēž nopietns, kluss laimes meklētājs, kam piebesījies būt nopīpējušamies. Zin, "darbs, mājas, darbs, mājas, aizej mājās, blenz sienā, nav ko darīt, ej gulēt, bet no rīta atkal uz darbu. Kad atbraucu atpakaļ, redzēji, man vaigi pat bija iekrituši, tāā biju nopīpējies... tagad arī nedzeru tik daudz," nosaka puisis.
Abi izkāpjam vienā pieturā.
Powered by Sviesta Ciba