klasika

Gribēju kaut ko pierakstīt par dzīvi un tās pārākajām dzīvniekbūtnēm, laiku, kas allaž ir kaut kur iesprūdis kā granāta kanalizācijas vadā, nelaimīgiem cilvēkiem, kas izskatās un droši vien arī ir daudz pestītāki un līksmāki par mani un manu skatu uz dzīvi, arī maziem brīnumbērniem, kurus varētu apskaust, bet nedrīkst, jo tad tu skaities slikts cilvēks. Bet. No visa, kas man nepareizs, piemetas sirsklapes, roktrīce vai drebulis. Tas viss ir nepareizs. Un, kas ir nepareizs, tas cilvēkam kaulus lauž.

Muļķīgi sūtīt visus dirst, ja pats nezina, kā ir kratīties pie rata, apēst elkoni un pastaigāties pa vietējo deviņstāveņu rajonu.