klasika

„Es tagad braucu uz māj’, ārā drausmīgs laiks”, siltā balss tonī teica kāda dāma, kas sēdēja aiz manis tramvajā.

Ir jau četri, ārā sāk satumst. Cilvēki iepakojušies mēteļos un kapucēs tā, ka viņus nevar atpazīt. Līvu laukumā mani kāds pasveicina, bet es viņu pat neatpazīstu, vēlāk tikai galvā saslēdzas dzirde un asociatīvā atmiņa – tā mana kolēģe. Dodos uz tramvaju pa Kalēju ielu, un tā pēkšņi kļuvusi tik gaiša un romantiska. Aizmiedzu acis un slīdu pa bruģi pieturas virzienā, ik pa brīdim mēģinu noķert sniegpārslas atvērtās plaukstās, līdz tās vienmērīgi nosēdušās uz maniem tumši sarkanajiem cimdiem. Smaidu un pie sevis nodomāju – beidzot ir pienākusi mana dzimšanas diena!