klasika

beigās iededzām svētīto sveci, un viesis/viešņa sāka skraidīt pa istabu, ietriecās ģitārā, paskrēja zem gultas un bija prom uz visiem laikiem. jāatzīst, ka neomulīgi tas bija, bet es parasti domās centos tam radījumam pateikt, ka es netraucēšu viņu, ja viņš netraucēs mani, vai arī, kad sāka pārāk trakot, tad teicu balsī: "Beidz vienreiz! Es gribu gilēt!" vai kko no tās sērijas. Bet beigās, kā jau saku, svētītā svece palīdzēja. Jo diezgan grūti giulēt, ja ik nakti kkas neredzams ar slapjām pēdām pastaigājas gar tavu gultu:). Bet es ticu, ka ar šamējiem vsp ir iespējams pa draugam sadzīvot. Es laikam to vēl neprotu.