| |
[Sep. 11th, 2005|04:04 pm] |
-A-a...- direktors novērsa skatienu un piecēlies no galda piegāja pie loga.- Jā šī tēma mani pēdējā laikā ļoti uztrauc...Viss ir izgājis no kontroles.
-Par to es arī vēlos parunāt profesor...Es padomāju, ka visas šīs nekārtības ir aizgājušas par tālu...Ja jau starp skolniekiem ir sākušās cīņas, tad ko lai gaida no ministrijas un citiem pieaugušiem burvjiem?
-tev ir taisnība Harij,- Dumidors smagi nopūtās.- Skolā sāk iestāties pagrimums...Profesori vairs nespēj neko kontrolēt...Mums ir nepieciešams brīnums...
-un tas viss ir tikai tāpēc, ka Slīdenis un Grifidors ne pārāk mīl viens otru.-Klusu iebilda zēns.- fakultātes pastāvīgi naidojas...Gaiteņos notiek sadursmes...Es redzēju kā slīdeņi sita kādu Grifidora otrkursnieku...Pat bez burvestībām, vienkārši ar rokām un kājām. Tas ir zemiski pat priekš vientiešu skolas...Par nelaimi Grifidors arī nav tāds kāds bija Godrika Grifidora laikā....
-Jā, harij, viss ir izmainījies un ne uz labo pusi...Bet mēs nedadz novērsāmies. Tu vēlējies kaut ko piedāvāt?- Debeszilajās direktora acīs pavīdēja cerības stariņš. -Es ar prieku tevi uzklausīšu.
-Jā, profesor Dumidor,- Zēns saņēma drosmi, tas ko viņam stāvēja priekšā pateikt nebija nemaz tik vienkārši pasakāms.- Man ir viena ideja...viņa gan ir diezgan dīvaina, bet...Pārceliet mani uz Slīdeni.
Direktors pagriezās un izbrīnīti palūkojās uz Hariju.
-Atvaino?
-Direktora kungs, es gribu, lai jūs mani pārceltu uz Slīdeni,- Harijs atkārtoja.- Es padomāju, ka ja nonāktu tur, tad man kaut kādā veidā izdotos pārliecināt abu fakultāšu studentus, ka nav nepieciešamības nīst vieniem otrus. Es padomāju, ka varbūt varētu kaut kā saistīt Slīdeni un Grifidoru...
Zēns apklusa un palūkojās uz direktoru. Izskatījās, ka Dumidors nebija gaidījis neko tamlīdzīgu.Viņš klusējot pārdomāja Harija vārdus, bet pēc tam pasmaidīja un bilda:
-Tu man ļoti atgādini vienu cilvēku...
-Kadu?
-Severusu. Domāju, ka priekš tevis nav vairs noslēpums kādu lomu viņš spēlē Fēniksa ordenī...Tad lūk viņš arī reiz atnāca pie manis un piedāvāja savus pakalpojumus. Bet kas attiecas uz tevi...Tas nebūs viegi...es pat teiktu, ka tas ir neiespējami. Es nevaru izmainīt Šķirmices lēmumu...Es neesmu visspēcīgs.
-Tas lēmums nebija Šķirmices lēmums,- zēns atcerējās savu pirmo gadu, kad viņš palūdza micei nenosūtīt viņu uz Slīdeni, bet tagad pats raujas turp nokļūt.-Tas bija mans lēmums.
-Jā, jā,- atskanēja no plaukta puses.- Tieši tā. Es uzreiz sapratu, ka viņa sirds būs Grifidorā, bet domas Slīdenī. Viņam vajag izlabot pašu lielāko Vareno kļūdu- izbeigt karu starp Grifidoru un Slīdeni.
Šķirmice nedaudz paklusēja un piebilda.
-Es varu apstiprināt, ka kļūdījos, toreiz, kad iešķiroju viņu.
Dumidors ilgi skatījās uz mici un pēc tam nopūties teica:
-Nu ko, Harij...Iespējams, ka tavs lēmums ir pareizs...Es ceru, ka tas palīdzēs skolai...Vari doties atpūsties, es visu nokārtošu...Ar labu nakti.
-Uz redzēšanos profesor Dumidor,- Harijs izgāja no kabineta un sāka vilkties atpakaļ uz Grifidora koptelpu. |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|04:27 pm] |
2. Nodaļa
Zēns atbīdīja malā gleznu un ierāpās iekšā. Galva sāpēja vēl vairāk no drūmajām domām un neierastās misijas. Harijs bija gatavs cīnīties ar Voldemortu, vai viņa sekotājiem, bet panākt mieru starp fakultātēm...
Viesistabā atskaitot Hermioni neviena cita nebija. Viņa sēdēja krēslā pie dziestoša kamīna. Izdzirdējusi soļus Stāraste paggriezās un norāpusies no krēsla ātri pienāca klāt pie Harija.
-Tu tak nenopietni...?- Trīcošā balsī pajautāja Hermione.- Lūdzu saki, ka tu vienkārši pajokoji...Es saprotu, man nebija taisnība...Bet tāpēc jau nevajag uzreiz iet pie direktora...Harij, nu pasaki kaut ko! Rons sakliedza uz mani...Viņš teica, ka tev esot taisnība, ka es jau visiem esmu noriebusies...Teica, ka ja kaut kas tāds turpināsies, tad viņš aiziešot līdz ar tevi...Bet harij, tu tak neaizej. tiesa?
-Nē, Hermione,- Harijs cieti atbildēja.- Es aizeju. Un aizeju pilnīgi nopietni.
Nesagaidījis kamēr stāraste atgūs runas spējas zēns uzkāpa augšā uz zēnu guļamistabu. Visi, jau gulēja un nevienam pat prātā nevarēja ienākt kas tikko bija noticis Dumidora kabinetā.
Harijs palūkojās uz Ronu, kurš mierīgi gulēja blakus gultā, smagi nopūtās, palīda zem segas un pacntās aizmigt. Tomēr aizmigt viņam izdevās tikai pēc krietna brīža. Zēnam neļāva gulēt doma, ka šī ir viņa pēdējā nakts Grifidora guļamistabā...
Nākamajā rītā Harijs pamodās ļoti agri. Viņš vienkārši atvēra acis un vairs negribēja tās aizvērt. dažas minūtes nogulējis nekustīgi, zēns palūkojās pulkstenī, kurš atradās uz naktsgaldiņa. Viņi rādīja pusē seši. Harijs dziļi ievilka elpu, piecēlās un apģērbies nokāpa lejā. Tur iekārtojies savā mīļākajā stūra krēslā viņš nosēdēja aptuveni pusstundu. Viņš nenožēloja savu izgājienu, nedomāja par to ko darīs tālāk...Harijs vienkārši nekustīgi sēdēja un lūkojās jau sen nodzisušajā kamīnā. |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|04:56 pm] |
Negaidīti pie ieejas koptelpā parādījās profesore Maksūra. Fakultātes dekāns rūpīgi nopētīja telpu un ieraudzījusi Hariju teica:
-Mister Poter, es priecājos, ka jūs vairs neguļat. Lūdzu jūs savākt mantas un sekot man.
Zēns klusējot piecēlās, atgriezās guļamistabā un ātri sameta visas savas mantas lādē. Harijs centās atcerēties vai Maksūras balsī bija niknums, vai varbūt aizkaitinājums...Tā arī nespējis neko saprast viņš nonesa smago lādi viesistabā,pēc tam kopā ar to pameta grifidora torni un sekoja savai nu jau bjušajai torņa vecākajai.
Kad viņi bija pagājuši nost no Grifidora telpām pietiekami lielu gabalu. Maksūra sāka klusu runāt.
-Direktors man visu izstāstīja. Tas ir ļoti cēls darbs no tavas puses...Skolotāji vairs nespēj neko panākt.Viņiem vairs nav spēka neko kontrolēt...Ceru, ka tev izdosies kaut ko mainīt...
Harijam kļuva nelabi. Neskatoties uz visādām pēcsstundām, atņemtiem punktiem, drausmīgiem mājas darbiem, zēns tomēr mīlēja Maksūru kā jau savu torņa vecāko...
-Profesor Jūs vienmēr paliksiet mana Torņa vecākā. Viņš bilda cerēdams, ka viņa balss netrīcēs.
-Paldies, mister Poter.
Beidzot viņi nonāca līdz Maksūras kabinetam. Tur profesore palūdza Hariju izņemt no lādes visas viņa mantas kuras kaut kādā veidā ir saistītas ar Grifidoru.
Salicis visas šalles, formu un mantijas uz galda zēns smagi nopūtās un sāka vērot kā Maksūra pārvērš šalli sudrab zāļā krāsā, bet Grifidora lauva pārtop par Slīdeņa čūsku...Kad viss bija pabeigts Maksūra piegāja pie kamīna kurš atradās stūrī, iekūra uguni, iemeta tajā sauju spīdīga pulvera kura dēļ uguns liesma ieguva zaļu krāsu un pasauca:
-Severuss, vajag parunāt.
Kamīnā sāka ātri griesties liela, melna figūra.
Pēc dažām sekundēm, viņa apstājās un no kamīna Strups. Viņa mantija un mati pilnīgi spīdēja dēļ pelniem.Harijs dziļi ievilka elpu un aizvēra acis, tad strauji tās atvēra. Viņam vajadzēja pierast pie jaunā Dekāna. Un kā par nelaimi, par viņa dekānu nu vajadzēja būt profesoram kuru Harijs ienīda, jau kopš pirmā kursa...
-Minevra, kāpēc tu mani tik agri izsauci?- Nikni painteresējās Strups tajā pašā laikā purinot nost no apģērba pelnus un nelaipni lūkodamies uz zēnu.
-vajag nodot tavās rokās, tavas fakultātes jauno skolēnu.- Maksūra mierīgi atbildēja.
Mikstūru profesors apjucis pārlaida skatienu telpai. Pēc tam viņa skatiens beidzot apstājās pie Harija, kurš jau bija paspējis apvilkt mantiju ar Slīdeņa nozīmīti. Strupa melnajās acīs uzplaiksnīja tāds niknums un naids, ka zēnam pār ādu pārskrēja drebuļi.
-Viņš?!- Profesors savilka kulakus.- Tas...tas ir kaut kāds joks? |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|05:48 pm] |
-Nē tas ir pilnīgi nopietni, - atbildēja Maksūra. Dumidors pārceļ Hariju uz Slīdeni.
-Neiespējami...! To nevar izdarīt...-Strupam trūka gaisa, viņu pilnīgi raustīja no dusmām.- Nevar izmainīt Šķirmices lēmumu!
-Runājot par Šķirmici...-Pārvērtību profesore pagriezās pret galdu un paņēma no tā vecu mici, kuru Harijs sākumā nebija ievērojis, un pienesa tuvāk Slīdeņa Dekānam.
-Nu jau daudzus gadus es šķiroju skolēnus pa torņiem,- mice sāka runāt.- Bet tagad ir notikusi ļoti liela un skumja kļūda. uz mani iedarbojās ļoti smaga "aptumsum" forma un man nācās iešķirot šo zēnu Grifidorā.
-Neiedomājami...vienkārši neiedomājami...- Strups šņāca urbdamies Harijā ar skatienu. |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2005|09:04 pm] |
-Un tomēr Potera kungs tagad ir slīdenis un tev par to vairs nav varas lemt. Parādi viņam guļamistabu, koptelpu un iedod sarakstu. Viss novēlu, lai viņš kļūtu par tavu labāko skolnieku.
Maksūra apklusa. Strups lūkojās uz viņu traka suņa acīm, bet pēc tam vairāk vai mazāk savaldījis sevi, pameta skatienu uz Hariju un nikni izmeta:
-Sekojiet man, Poter.
-Uz redzēšanos profesore Maksūra,- zēns paķēra savu mantu lādi, kura bija piebāzta ar Slīdeņa lupatām un devās nopakaļ Strupam.
Slīdeņa Dekāns gandrīz vai skrēja pa gaiteni un Harijs knapi viņam tika līdzi. Vēl zēns centās neuzkāpt uz Strupa mantijas kura slaucīja grīdu un tāpēc bieži paklupa. Profesors kāpa ar vien dziļāk un dziļāk pilss pagrabos, kuros jāsaka godīgi, ka Harijs jau bija pabijis otrajā kursā. Toreiz gan viņš šeit pavadīja pavisam neīsu brīdi, bet tagad viņam nācās te apmesties uz ilgu laiku. Tas zēnu nomāca vēl vairāk.Beidzot viņi nokāpa pa akmens kāpnēm tik tālu, ka viņu priekšā atradās pilnīga akmens siena. Harijs pamanīja, ka Mikstūru profesors pāris reizes smagi ievilka elpu. Bija skaidri redzams, ka viņam negribas ielaist zēnu Slīdeņa koptelpā. Bet tomēr viņš pateica paroli:
-Neuzticamo asinis,- siena sadalījās divās daļās un atvērās.
Aukstā Slīdeņa koptelpa sagaidīja Hariju Poteru ar savu pārspīlēto sakoptību, melnajām un cietajām mēbelēm, nodzisušu kamīnu un lielu daudzumu tik pat niknu kā paši Slīdeņi čūsku veidoliem. Zēnam no visa šī skata parādījās vēlēšanās nomest smago lādi zemē (viss labāk- Strupam uz kājas) un aizskriet prom uz tik pierasto Grifidora koptelpu.
-Lūk jūsu jaunā koptelpa, Poter, - Strups paziņoja ar ļaunu smaidu vērodams kā harijs aplūko telpu.- Es kā jūsu jaunais Dekāns, domāju, ka ilgi jūs šeit neaizkavēsieties, un tāpēc iesaku izņemt ārā tikai pašas vajadzīgākās mantas.
Harijs drosmīgi ielūkojās divās aukstajās un tumšajās ka izdzisis kamīns profesora acīs. Viņam bija skaidrs mājiens uz par to, ka Strups nepalaidīs garām iespēju viņu izslēgt no skolas, bet cerēja, ka paspēs kaut ko mainīt... |
|
|