| |
[Sep. 10th, 2005|03:25 pm] |
-Tur nav nekā neparasta,- viņa ieminējās.
-A kāpēc tur kaut kam būtu jābūt?
-Nu tu tik centīgi turp lūkojies.
-Ko tu gribēji?- Harijam negribējās izrādīt savu aizkaitinājumu, bet tas tomēr parādījās viņa balss intonācijā.
Hermione šķita to pamanījusi, bet neizrādīja.
-Es ienācu pateikt, ka mēs ar Ronu pildam Mikstūru mājas darbus. Un es gribēju, lai tu mums pievienotos.
-Es jau visu izpildīju,- Harijs negribēja kāpt lejā uz pilno un trokšņaino koptelpu.
-Tādā gadījumā pārbaudīsim.- Hermione turpināja uzstāt.
-Es esmu visu izpildījis labi, -Zēnu ar vien vairāk aizkaitināja meitenes uzvedība.
-Bet labāk visu vēlreiz pārbaudīt,- viņa turpināja spītēties.
-Hermione, nevajag.
-Paklausies Harij!- hermione pēkšņi uzsprāga.- Es gribu kā labāk priekš tevis! Strups mūžīgi liek tev neapmierinošas atzīmes, un es gribu tev palīdzēt!
Vispār viņa pārspīlēja.Pēdējā mēneša laikā, kurš bija kļuvis studentiem viss smagākais, jo bija pirmais, Strups nebija izmainījis savu attieksmi pret Hariju un turpināja zēnu pazemot stundās, tomēr zēna darbus viņš viņš novērtēja kaut gan ne ar ļoti labām, bet pilnīgi apmierinošām atzīmēm.
-Drīz T.R.I.T.O.N.I - turpināja Hermione. -Ja tu vēleis lai tevi paņem vēl kaut kur atskaitot to bezjēdzīgo pareģošanu, tev vajag būt labām atzīmēm visos priekšmetos!
-Pakalau,- Harijs pagaidām savaldīja dusmas.- Es esmu pārliecināts, ka esmu izdarījis visu pareizi...
Hermione sarauca deguntiņu un sāka runāt savādāk.
Labi, ja tev ir nospļauties par sevi, padomā kaut vai par sava torņa godu. Strups vienmēr cenšas mūs pazemot Slīdeņu priekšā. Vai patiešām tev gribas, lai tie nelieši smejas par mums? |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2005|03:46 pm] |
Hariju šie vārdi ļoti saniknoja, tomēr viņš pagaidām turējās.
-Nē, man negribās, bet es esmu pāliecināts...
-Izbeidz!- hermione negaidīti iebļāvās.- Kā tu vari būt pārliecināts, ka Strups tevi labi novērtēs?! Cik es atceros viņš nekad to nav darījis! Tu nemaz nedomā par citiem! Mums vajag visu darīt tā, lai viņam nebūtu pie kā piesieties!
Harijs gribēja noturēties tomēr tas bija virs viņa spēkiem un viņš arī sāka bļaut uz Hermioni.
-Tu izbeidz uz mani bļaut! ja es negribu iet pārbaudīt, tātad es to nedarīšu! tu kaut gan esi Stāraste tomēr man pavēlēt nevari! tev nav tādu tiesību! ja es saku, ka esmu pārliecināts, tad Strups ne pie kā nepiesiesies!
Stāraste nikni samiedza acis un nošņācēs ne sliktāk kā to būtu izdarījis pats Mikstūru profesors.
-Zini, kas var būt TIK ļoti pārliecināts, ka strups viņu neiegāzīs?
-Un kas tad?!
-Slīdeņi.
-Ko tu ar to gribi teikt?!
-To, ka, ja jau tu esi tik gudrs tad ej uz Slīdeni.
-Burvīgi!- Harijam galvā pulsēja niknums, bet tajā pašā laikā ar saprāta stūrīti viņš aptvēra, ka Hermione viņam ir ieteikusi risinājumu.- Burvīgi! un aiziešu ar!
Viņš strauji nōrāpās no palodzes, ātri izgāja cauri zēnu guļamistabai,nokāpa lejā pa kāpnēm un tikai pie pašas izejas no koptelpas viņu panāca nedaudz izbijusies Hermiones balss
-Tu uz kurieni?
-Lūgt direktoru, lai pārceļ mani uz Slīdeni!- harijs nobļāvās pa visu koptelpu. |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2005|04:00 pm] |
Visi pārsteigti sāka uz viņu lūkoties, bet zēns to vairs neredzēja. viņš kūsādams no niknuma, ātrā solī devās uz direktora kabineta pusi. Pie Gorgūlijas statujas, kura apsargāja ieeju Dumidora kabinetā, Harijs apstājās, atspiedās pret sienu un sāka gaidīt.Viņam bija pilnīgi vienalga. viņš bija gatavs gaidīt kādu pasniedzēju, kaut vai visu nakti. Zēns bija izlēmis parunāt ar direktoru, lai ko tas viņam maksātu. Viņam bija nospļauties par to cik daudz torņa punktu par to atņems. Harijs izlēma, ka piekals sevi ar burvestības palīdzību pie šīs statujas, ja viņu mēģinās aizgādāt prom izmantojot spēku.
Harijs nogaidīja diezgan ilgi. Neviens pasniedzējs nesteidzās pie direktora ar svarīgiem jaunumiem. Zēns katru sekundi lamājās, skatījās uz pulksteni un domāja, ka vēl kādas desmit- piecpadsmit minūtes un būs jau par vēlu.Tas ir Dumidors noliksies gulēt. Harija dusmas jau bija apdzisušas, bet savu lēmumu viņš nebija mainījis. Tikmēr kamēr viņš stāvēja un gaidīja, viņam bija iespēja visu pārdomāt. Iznākums izskatījās ideāls. Ideāls priekš skolas.Priekš Harija, tas nozīmēja vientulību. Viņš par visiem simts procentiem bija pārliecināts, ka Slīdeņi viņu nepieņems ar atplestām rokām, bet Grifidorieši sāks ienīst.
Bet zēns tomēr bija izlēmis to darīt. Viņa lēmumu ļoti ietekmēja Siriusa nāve - harijs ar skumjām un sāpēm domāja par to, ka krustēvs gribēja, lai skolā un visā maģiskajā pasaulē nebūtu pretrunas starp sabiedrotajiem. Zēns izlēma kaut vai daļēji palīdzēt izpildīt Siriusa vēlēšanos.Tas bija viss ko viņš varēja...
Harijs nostāvēja vēl dažas minūtes un beidzot viņam paveicās, paveicās pat vairāk nekā viņš varēja cerēt. No stūra klusu un viegli izpeldēja gandrīz Bezgalvainais Niks- Grifidora spoks. Viņš lēnām lidoja pa koridoru salicis rokas sev uz muguras. Blakus Harijam Niks apstājās. |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2005|05:02 pm] |
-Labs vakars Harij, - Viņš kā vienmēr nedaudz klusu teica. - vai es drīkstu uzzināt ko jūs šeit darat tik vēlā stundā?
-Jā protams, ser Nikolas,- zēns nolēma, ka tādā gadījumā pret spoku vajadzētu attiekties nedaudz oficiālāk.- es gribēju parunāt ar direktoru par kādu ļoti svarīgu tēmu...bet nezinu paroli. es gaidīju kādu no profesoriem, bet ja jau jūs esat šeit...Vai jūs nevarētu izdarīt man vienu pakalpojumu?
-Ja vien tas būs manos spēkos un nebūs pretrunā ar noteikumiem.- lepni paziņoja Gandrīz Bezgalvainais Niks.
-tas pilnībā atbilst noteikumiem...Vai jūs nevarētu iziet cauri sienai uz direktora kabinetu un pateikt viņam, ka es ļoti vēlos ar viņu parunāt par kādu ĻOTI savarīgu tēmu. Lūdzu ser Nikolas tas ir patiešām svarīgi.
-Nu, ja jau tā...- spoks izgāja cauri statujai un pazuda skatienam.
Pēc kāda laika Gandrīz BEzgalvainais Niks atgriezās un teica:
-Direktotors teica, ka jūs varat ienākt. Parole "Debessaldā Glazūra". Veiksmi jums.
Grifidora spoks atkal salika rokas uz muguras un turpināja vakara pastaigu. Harijs nedaudz izbrīnījās, tā kā nebija iedomājies, ka Dumidors varētu viņam iedot paroli, bet tomēr pateica "Debessaldā Glazūra" un uzkāpa uz kustīgajām kāpnēm.
Dumidors sēdēja pie sava galda un pētīja kaut kādus papīrus. Viņa seja bija nogurusi un saspringta. Tomēr kad harijs ienāca direktors pasmaidīja un jautāja:
-Par ko tu vēlējies parunāt, Harij?
-Par skolu, profesor Dumidor. |
|
|