nejūtu lieko stundu, naktīs nevaru aizmigt, rītos grūti pamosties. bet arvien biežāk sajūtu iedvesmu tikšanai ārā no bezcerīguma. jau pāris mēneši pagājuši, bet nujau ir dienas, kad jūtu uzrāvienu, bet tad laikam tā pārcenšos, ka atkal saļimstu. bet domāju, ka šī ziema mani neietekmēs, ka šeit vairs nav runa par laikapstākļiem, manšķiet, sāku pieņemt gadalaika maiņas, aukstumu, vienmēr ir bijis tik spēcīgs protests pret to, bet tagad vien samierināšanās sajūta.

stāvot pie loga, ar tējas krūzi rokās, nodomāju, ka lietus tiešām varētu aizskalot projām visas manas bēdas. nebūtu slikti, jā

ir sācies septembris. mēģinu sevi piespiest mainīt gulētiešanas laiku, ja varēju gulēt no trijiem līdz deviņiem/desmitiem, tad tagad ir jāceļas septiņos un attiecīgi viens naktī būtu vispareizākais gulētiešanas laiks.
vienīgi tagad pēc bērēm īpaši grūti aizmigt, grozos, iekrītu pusmiegā, salstu. ko tur nakts, arī pa dienu brīžiem ir sajūta, ka taustos ar acīm kā pa biezu miglu, skaņas tajā iesprūst un aizkavējas.
sajūta, ka bēdas aprij skumjas un otrādi, tad tas viss kādā brīdī atvemjas un aizrijas. mēģinu, neļaujos, jo viņa mani tādu noteikti negribētu redzēt.

ārā rudenīgs dzestrums, vairs nav dzirdami sienāži, vien tālumā vilciens un klīstošie tusetāji. debesīs greizie rati un pilnmēness.
bērni pa vasaru krietni pastiepušies, izmērīti auguma un pēdas centimetri, veiksmīgi norit iepirkšanās rudenim un ziemai.
vēl arī šovakar pirmoreiz iekurinājām krāsni, ir silti un var labsajūtā ielīst migā.