vakardien darbā bija diezgan brīvs brīdis un ar savu veco klibo telefonu mēģināju kautko palasīt internetā. praktiski to nedrīkst darīt, bet ir brīži, kad iespējams paslīdēt garām atvara malai. nevaru iedomāties nosaukt šo par pastāvīgu darbu, piedēvēju viņam pagaidu vai sākuma/iesākuma statusu. bet mans brālis, kurš ir vēl nelabojamāks pesimists par mani, vien nosmīkņāja, mums tikai labpatīkot tā domāt, bet realitātē pēc daudziem, daudziem gadiem visdrīzāk atrodamies vēl turpat.

uzmetot vien aci, tā virspusēji un neiedziļinoties, kautkā pamazām viss sakārtojas. ļoti darbīgas dienas, kuras vēl nav pārvērtušās par rutīnu. sākums, nekas daudzsološs, bet aizņem laiku un novirza domas.
otrā vēsts - tagad būs četras atelpas dienas.
un trešā - vakardien palika desmit gadi manai cibai

tie staipēkņi ap mani bija pamatīgi apvijušies. dienas bija kļuvušas tik tukšas, klusas un sev pašai neizskaidrojamas. tagad, kad pārliecinos, ka man diezvai draud prāta aptumsums, ka visu taču var izskaidrot, vismaz par sevi un savā manierē, svinīgi solos, ka cītīgi grauzīšu dzelzi, līdz organisms attapsies. sākšu skatīties ko ēdu un vai vispār esmu ko ēdusi ātrāk par brīdi, kad jātaisa mājniekiem vakariņas. cauri visam šim izskatās, ka būšu dabūjusi darbu. viss būs skaidrs nedaudz pirms zsv. bet darbu, kurā ir divas lietas, kuras noteikti nekad nevēlējos, tapēc cauri priekam velkas neliels sarūgtinājums, kuru cenšos apmest otrādi un apmānīt sevi, ka tas būs izaicinājums.

šorīt noskatījos mr.nobody un uzreiz pēc tam atskanēja trauksmes signāls.
vakar 1188 laika ziņās ieraudzīju, ka 1993.gadā t bijusi -21. sameklēju vecās dienasgrāmatas, palasīju to laiku notikumus, nu negribētu es to laiku atpakaļ. nepakam