pastāstiet kas ir laime? (tā mēs bērniem). tam tika veltīts vesels kustību teātris:
1) kad tantīte skrien uz autobusu un bļauj: autobuss, autobuss, apstājies! bet ieskrien stabā, atbrauc ātrā palīdzība un aizved uz slimnīcu. ((mūsu jautajums) kur tad ir tā laime?) nu tas, ka tagad varēs 19 stundas pēc kārtas sēdēt pie portatīvā.
2) kad jābrauc ar motorkuģi un peldi viņam pakaļ, tad ieraugi veikalu un nopērc salčukus un banānus un rozā kleitas
bija vēl varianti ar atvasinājumiem, bet bijām jau nosmējušies tik līki, ka tagad vairs nespēju atcerēties vēl citas laimes variācijas

tukšums- saviļņojums, vilšanās, izmisums- tukšums. uz vairākiem gadiem, nedēļu, dažām dienām, nav svarīgi. aplis ar palēninātu sirdsdarbību. vai esmu aplī? kad vilšanās pāriet smacējošā izmisumā, tad jācer uz grūdienu. jāiedveš sev, ka vajadzīga sasparošanās, nevis tukšums aiz tā. nožēla un sevis žēlošana ir bezjēdzīgas. vācu un noglabāju ikdienas prieku un mierīgumu izraisītās drupačas.

dīvains vārds, bet, ja meklēju apzīmējumu vasarai, tā visdrīzāk būtu nosaucama kā juceklīga.
no visa spēka centos, lai bērniem nepaliktu atmiņā vien tas, kā vecāki iegrimuši mājas remonta putekļos, bija mums nelieli izbraucieni ar gulēšanu teltī, daudz peldēšanos dažādās upēs, ezeros un dīķos (neizprotami, bet šovasar ne reizi neaizbraucām uz jūru). tas viss ar lielu devu labi noslēpta noguruma ar bezmiegu (citdien modos piecos no rīta, citdien tajā laikā gāju gulēt). sevis kapāšana neizpalika, bet tomēr visas savas pavasara apņemšanās pildīju, centos pildīt.
rudens ir izteikti sadzīvisks, miegaini rīti, pirmās klases burvība ar cīņu par mājas darbiem, arī nedēļa slimnīcā.

vēl nesen šajā rīta stundā jau bija jāmostas, bet tagad tikai lienu migā. sajūta patīkama,