vienlaicīgi lasu vairākas grāmatas, kas atrodas dažādās somās, uz darbu, uz bērnu pulciņiem un tamlīdzīgi. lēni un apnīkoši vairāku mēnešu garumā.
bet šī pašlaik diezgan ātri šķiras - varbūt, zudušo apraudot, viņš bija zaudējis pārāk daudz enerģijas un tieši tāpēc pēdējie gadi bija tik sausi un nedzīvi (faleti. es nogalinu)

man kā rūdītam naktsputnam ar tām naktsmaiņām ir diezgan viegli. grūtākais sākas no rīta, kad vēl jānostrādā līdz desmitiem. mans organisms ir apstulbis, kapēc es ar viņu tā rīkojos. pēctam, ar ātrumu divi kilometri stundā, pārvelkos mājās, mazliet pabrokastoju/ papusdienoju un lienu migā. ja ir darbadiena un māja tukša, tad izdodas atpūsties, bet brīvdienās bērni visu laiku nāk modināt ar viņuprāt vilinošiem piedāvājumiem, lai eju paspēlēt futbolu pagalmā un tamlīdzīgi

tiešām ceru, ka būšu tik žirgta, pēc apmēram piecpadsmit gadiem, kā tās sievietes, kuras satiekas pa divām, trim, un neskatoties uz agro rīta stundu, čivina bez apstājas. bet visvairāk man patīk pirmā vilciena aizmigušie pasažieri. vienam tādam bieži apsēžos iepretim, vīrietis liels kā valis, iekāpju/izkāpju, bet viņš tā arī šņākuļo aci nepavēris. mierīgam dienas sākumam, mierīgs rīts. tulīt jau aprīlis, tad man atkal būs pavisam cits darba ritms, arī naktsmaiņas, bet gan jau. kā viena kolēģe teica: ņemoroz sopļi.

nujau marts otrā pusē, cenšos, ļoti cenšos domām padot citu virzienu, pieklusināt savu analītisko prātu. ja man janvārī, februārī darbā prasīja: kak rabotajetsa? es atbildēju: normaļno, privikaju!, bet nekad, ka būtu labi. bet savējiem teicu kā ir - sūdīgi. un sajūta, ka visa dzīve ir kā podiņš pilns ar sūdiem līdz augšai, līdz ko pakustos, tā viss gāžas virsū. tagad es to visu esmu izgāzusi ārā, iztīrījusi un cenšos turēt tīru. nu jau spēju arī pasmaidīt un pateikt, ka jūtos labi.