.nevarētu noticēt, ja nejustos tā kā tagad un nezinātu, ka tā jau trešo dienu kā norma, ka galva reibst vai griežas pieliecoties. rakstot mazliet taustiņi izplūst. galvenais pārāk galvu nepieliekt uz leju un pa durvīm ejot ārā negriezties uz riņķi. vakar tas pats. tamdēļ daudz no iecerētā netika izdarīts.
parasti pirms iemigšanas ir visādas interesantas domas un gigantiskas idejas, kuras nākamajā rītā aizmirstas vai arī vairs nešķiet pieņemamas. bija tāda doma, ka varētu sestdien atbraukt uz darbu un nomazgāt logus, nezinu, apkopējai neko nespēju pateikt, vai nu viņai tas nav jādara vai negrib darīt, skats uz āru jau tāpat nav no tīkamajiem, baisi.
.nevaru atcerēties kad pēdējo reizi esmu bijusi viena pati, kautkur vienalga kur. uz brīdi, kad sāk pietrūkt sabiedrība. tādu brīdi, kad pārliecinoši zini, ka neviens nevar pamodināt, piezvanīt, iztraucēt, pasaukt, klauvēt, runāt.

Mūzika: klusums un dūkoņa ausīs