reizēm man šķiet - netaisnīgi, kamdēļ man tā, kādēļ es neesmu vesela. bet bez tā es kaut ko svarīgu nesaprastu, es dzīvotu savādāk, straujāk, varbūt agresīvāk - slimība mani pietur.
ai, jā, es ar tik bieži nepasaku - vārdi nav mans lauciņš.. un paldies, šo es savam cilvēkam rakstīju:)
akvai, atkal šī samierināšanās mācība. un šie -kā būtu, ja būtu? savādāk, bet vai labāk? un kas gan ir labāk? eju pa apli vai pa spirāli? ū tē tē putrojos
nē, nav jau tā, es nenolaižu rokas un nepadodos. (nu reizēm, reizēm jau arī tā).. es jau nezinu, kā būtu bez tās. man šķiet, es būtu kategoriskāka, nu, tā vienkāršojot - sliktāka. un varbūt arī ne. ai, ko mēs te tā, labi, ka Tu atkal uz kājām:)