Neparedzēta reakcija - [entries|archive|friends|userinfo]
kjiimikjis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 14th, 2014|03:14 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|, ]

Vakar darbā sanāca meklēt šādu tādu literatūru (sīkāk stāstīt nevaru - pirmkārt, konfidenciāli, un otrkārt, garlaicīgi), un netīšām uzdūros visnotaļ foršam rakstam.

Raksts pamatā aplūko Bidžinelli (Biginelli) reakciju. Ja ir interese, tad var apskatīt Vikipēdijā shēmas, ja ne, tad ticēt man uz vārda, ka tā ir reakcija, kurā no trim komponentiem - urīnvielas, aldehīda un dikarbonilsavienojuma - var iegūt pirimidinona atvasinājumus. Pirmie trīs nosauktie pieder tādām vielu klasēm, kuru iegūšanai zināmas metožu miriādes, līdz ar to, samontēt to pirimidinonu var ar tādiem aizvietotājiem, kādus nu sirds kāro. Pirimidinoni, savukārt, ir vielas, kurām mēdz piemist visai noderīgas bioloģiskās īpašības plašā spektrā, sākot no pretvīrusu aktivitātes un spējas novērst paaugstinātu asinsspiedienu, līdz pat obligātajai pretvēža iedarbībai (reti kurā vielu klasē neatradīsies kāda ar pretvēža aktivitāti; problēma tāda, ka vielas, kas spēj nogalināt vēža šūnas, aplam bieži to pašu labprāt dara arī ar normālajām, līdz ar to līdz pacientiem nonāk niecīga to daļa)

Pats Bidžinelli kungs savā vārdā nosaukto reakciju atklājis pirms vairāk kā gadsimta, un līdz ar to, ņemot vērā, ka ar tās palīdzību iegūstami aplam noderīgi savienojumi, tai veltīts neiedomājams daudzums dažādu rakstu. Manis pieminētajā rakstā atrodamas atsauces uz nozīmīgākajiem, un kopskaitā to ir 403 (ja nu šo lasa kāds ķīmiķis, kura interešu lokā ir šī reakcija, noteikti iesaku aplūkot atsauču sarakstu - vismaz ievadam kādam rakstam noderēs noteikti). Lielākā daļa šo rakstu sniedz ziņas par kādu jaunu katalizatoru Bidžinelli reakcijai.

Šeit arī parādās manis minētā raksta tēmas būtība. Rakstā cita starpā parādās tabula ar citētajos literatūras avotos pieminēto katalizatoru un reakcijas apstākļu kopsavilkumu. Kopā 240 variantu, kādos veikt Bidžinelli reakciju. Bez šaubām, katrs no rakstiem, kas kādu no šiem variantiem apraksta, ievadā min, ka, lūk, šo reakciju veikt ir grūti, ir mazi iznākumi, grūti dabūnami katalizatori, smagi apstākļi, utt, utjpr. Aber mēs, lūk, esam atraduši ātru, vieglu un ērtu (un lētu, un primārās vai sekundārās dzimumpazīmes, atkarībā no dzimuma, palielinošu) veidu, kā veikt Bidžinelli reakciju.

Manis sākotnēji minētā raksta autori ir šo informāciju savākuši tikai tādēļ, lai demonstrētu šo tendenci zinātnē - paķeram kaut kādu labi zināmu reakciju, piemeklējam apstākļus, kas ļauj iegūt par pāris procentiem labāku iznākumu, nekā zināmās metodes (vismaz viena pētījuma ietvaros - kas ne sūda nenozīmē plašākā substrātu klāstā), un vicinām augšā rakstu. Un viņi piedāvā savu variantu, kā vēstī, manuprāt, burvīgs teikums ievadā: "Herein we reduce the “yet-another-one- catalyst” idea to absurdity by proposing NaCl promotes the reaction that actually requires no catalyst, neither rare nor expensive". Nezinātājiem - NaCl ir galda sāls. No ķīmijas viedokļa, vienīgais, ko šī substance spēj, ir palielināt jonu spēku kādā šķīdumā (pie nosacījuma, ka sāls tur vispār šķīst, un ka šķīdumā jau nav nātrija vai hlora joni), kas nav nekāds dižais sasniegums, un kam nav pat īpaši nozīmīga praktiska pielietojuma (atskaitot analītiku, kur jonu spēks var ievērojami ietekmēt rezultātu, bet tur jāizpildās nosacījumam, ka attiecīgais analītiķis to ņem vērā). Būtībā, sāli var piešaut da jebkādai reakcijai, un savos 95% gadījumu tas neko nemainīs (tiesa, esmu pieredzējis izņēmumu - reiz novēroju, kā Zandmeijera reakcija tiek veicināta [info]zigis_miezitis izpildījumā, [kļūdas pēc] piešaujot klāt bišķiņ sāls - ņemot vērā, ka hlorīdjons nebija tas, kas kaut ko šajā reakcijā dara, joprojām nemāku izskaidrot novēroto). Būtībā, visai inerta viela. Bet nu, šī raksta autori met klāt sāli reakcijām, un teic, ka tā darbojas kā katalizators - jo, pēc viņu vārdiem, to pašu ir darījuši autoru simti pirms viņiem. Piemetuši reakcijai klāt reakcijai kaut kādus savienojumus, un apgalvojuši, ka tikai to dēļ reakcija darbojas tik labi - par spīti tam, ka šai reakcijai nekas tāds nav nepieciešams.
Tiesa, palasot šo rakstu, ir skaidrs, ka tas ir nopietnāks par vienkāršu "a mēs izdomājām paākstīties" tipa publikāciju - ir aplūkots reakcijas mehānisms, un apspriesti daži no literatūrā minētajiem katalīzes variantiem, un nonākts pie secinājuma, ka 1) reakcijas mehānisms nav akurāt viennozīmīgs, un tam var būt vairāki varianti (līdz vēmienam pazīstama situācija - es pats pa lielam darbojos šajā ziņā vēl miglainākā jomā), kā rezultātā var gadīties, ka dažādi katalizatori veicina dažādas reakcijas stadijas, un 2) ka ir reakcijas mehānismi, kas noteikti ir izslēdzami kā realitātei neatbilstoši, taču tiem atbilstošo katalizatoru publikācijas joprojām tiek pieņemtas, un pat nonāk līdz iespiešanai, lai cik bezjēdzīgas tās būtībā arī nebūtu. Šo domu autori lieliski izsaka arī sava raksta nobeigumā: "When all the organic and inorganic sub-stances have been tested as catalysts for the Biginelli reaction, will papers on the subject matter still be appearing in large numbers? We think — yes. A wide spectrum of unexplored opportunities will still remain — e.g., the use of quantites of catalysts beyond the nanomolar range (kind of a chemical homeopathy effect), the use of a supercritical fluids as solvents, nanopowdered catalysts, tribochemical re-examination of the previously known procedures, etc. If only driven by the principle of absurdity, such methodologies regarding Biginelli compound synthesis should be kept in perspective".

Laikam jau prasītos mans personīgais viedoklis par "publish or perish" tipa domāšanu un tās sekām, kā arī ķīmijas kā zinātnes stāvokli pašlaik, taču... man slinkums. Jūtos gana daudz rakstījis. Tā kā, paudīšu tik vien kā prieciņu par to, ka ir autori, kuri pamanās savus pētījumus apvienot ar komentāriem par zinātnes stāvokli kopumā, un sekmīgi tos publicēt.
linkpost comment