|
May. 26th, 2014|08:50 am |
|
Lieta tāda, ka sintētiķi visai bieži krata dūres aptuvenā analītikas spārna virzienā, un purpina kaut ko tādu, kā "ak, šie analītiķi, nevar normāli noanalizēt vielu", attiecībā uz analīzes apstākļu piemeklēšanu vai laiku, kas vajadzīgs analīzes veikšanai. Savukārt analītiķi nereti krata dūres pret debesīm (jo viņi ir pirmajā stāvā, un mēs - augstākos), un pukojas, ka "šie sintētiķi, nevar normālas vielas mums nest, un allaž grib kaut kādus īpašus analīzes apstākļus". Un šajā procesā visnotaļ nekaitīgi tiek izlikts tas, kas sakrājies uz sirds ikdienas darba neveiksmju rezultātā. Līdz ar to, tas netiek (vismaz pilnā apmērā) izlikts uz citiem ļaudīm. Tā ir tāda kā sintētiķu un analītiķu emocionālā simbioze. :) |
|