|
Jul. 8th, 2018|12:38 am |
Viens no dzimtā rajona jaukajiem aspektiem - nav jāpievērš uzmanība futbola čempionātam, lai varētu sekot līdzi spēļu "Krievija - Vienalga kas" gaitai. Pietiek ar atvērtu lodžijas logu, un elementārām zināšanām, mm, mikrorajona fonētikā, laikam vispareizāk būtu teikt. Respektīvi, jāprot atšķirt līksmais "bļāāaaa!" no skumīgā "bļāāaaa!". Diezgan viegli arī izdodas noteikt momentus, kuros tiek palaistas garām vārtu gūšanas izdevības (Nu... Nu... NNNUU... [skumjais bļā]), vai kurās notiek bīstams, taču nesekmīgs pretinieka uzbrukums (Eu, eu, eueueuEUEU, [atvieglots bļā]), vai tamlīdzīgi. Ar pendelēm bija grūtāk, bet gala rezultātu tāpat spēju noprast.
Nu, un lodžija ir aplam jauks aspekts pats par sevi. Gana vietas manai veģetācijai, var vērot to, cik šis rajons ir zaļs, pretstatā līdzšinējai dzīvesvietai, paceļot skatu, var vērot putnus (pa lielam kaijas, bet ko darīt, tāds rajons), nolaižot skatu, var vērot kaķus (kuri ļoti labprāt sēž privātmāju jumta korē - ko darīt, tāds rajons).
Un vispār, iekšā dikti liels prieks atkal būt vecmīlgrāvietim. Ielinkotu atbilstošo lokālpatriotisko dziesmiņu, bet šamo vistīrākajā formātā var atrast tikai kaut kādā brīnumainā kārtā nenosprāgušā saita draugiem.lv mūzikas sadaļā, tāpēc, ja nu kādam ir interese, varat savām rokām salūkot "Sniegavīru rūpnīca - Vecmīlgrāvietis". |
|