| Pirmais! |
[May. 8th, 2013|11:09 pm] |
Nonācis mājās, piesēdos pie datora ar naivu domu kaut ko produktīvu pasākt. Pēc desmit minūšu trulas blenšanas monitorā, kuras laikā, atskaitot virtuālo zivju pabarošanu, nekas jēdzīgs netika paveikts, izlēmu, ka laiks darīt ko neprātīgu. Sagribējās maziņu piedzīvojumiņu ar sievieti.
Ne jau kuru katru sievieti, protams. Šo biju noskatījis jau pasen. Tepat vien, dzīvoklī mitinādamās, viņa, vai vismaz interesantākās viņas daļas bija iekritušas man acīs. Nu laiks likt lietā arī rokas... Izmantoju izdevību, kamēr mīļotā nepievērš man uzmanību, ieslīdēju telpā, kur mani jau gaidīja Viņa. Neteicis ne vārda, aši ķēru ciet un vilku uz savu istabu Viņas interesantāko detaļu.
Viņas vārds ir Vera. Sieviete jau gados, bet joprojām neslikti veic savas funkcijas. Un es nu biju iecerējis likt viņai darīt ko tādu, ko viņa, šķiet, kaut kad savā jaunība spējusi, bet nu jau kādu laiku nejaudā paveikt. Vai vismaz tā šķiet.
Visai brutāli norāvu balto priekšautiņu, aiz kura slēpās vairāki mani interesējoši caurumi. Te nu apmulsu. Izrādījās, Viņai to caurumu ir stipri padaudz, vismaz vairāk, kā biju gaidījis. Mulsi turēdams rokā to, ko biju iecerējis tur iebāzt, īsti nesapratu, ko nu darīt. Tad apskatīju Veras fragmentu gan no vienas, gan otras puses, līdz nonācu pie kaunpilna secinājuma, ka esmu visu tur grasījies bāzt kājām gaisā. Nu nekas, vismaz tagad varēju kā nākas ķerties pie lietas. Jau fantazēju, kā iebāzīšu to tur, šito tur, un šiten to - lūk, šeitan, un tad tīksmināšos par padarīto. Domāts - darīts (tas pirmais gan tā mazāk).
Te nu jāpiebilst, ka Vera ir padomju kaluma sieviete. Un, acīmredzot, vai nu Viņas jaunībā īstajiem padomju vīriešiem bijušas trīs rokas, vai arī ar Veru viens pats vīrietis nemaz nevar tikt galā. Stīvējos, grozīju Viņu visādi, atspiedu pret sienu, noliku uz grīdas, nekas īsti nesanāca. Tā nu ķēros pie palīgierīcēm. Un arī ar tām izrādījās mazliet par īsu, lai visam finālā uzmauktu Viņai gredzentiņu... Procesa laikā nosaucu viņu dažos spēcīgākos padomju laika mīļvārdiņos, pāris reizes pat tā spēcīgāk iesitu, un brīžiem visa šī padarīšana kļuva tik skaļa, ka sāku vai satraukties, ka mani kāds no blakusistabām sadzirdēs. Bet ja arī sadzirdēja, jautājumus uzdot nenāca.
Jāatzīst, šo to iebāzu tur, kur galīgi nevajadzētu, bet ātri vien savu kļūdu izlaboju, un tas palika bez jebkādām manāmām sekām. Atvilcis elpu, secināju, ka tas viss būs jādara vēl vienu reizīti. Lieki nevilcinoties, sāku visu no sākuma, tikai nu jau no otras puses. Tur nu man šis tas no aprīkojuma pietrūka, bet es, pateicis seno padomju buramvārdiņu "cойдет", izlīdzējos ar to, kas nu man bija palicis.
Pēc šī akta aizvedu visu, ko biju paņēmis, atpakaļ uz Veras istabu, un nu šķiet, ka viņa visai manāmi vairs nav tāda, kā agrāk. Iezagos atpakaļ savā istabā, un, secinājis, ka noslēpt neko tāpat neizdosies, savā pirmajā Cibas ierakstā uzcepu šo atzīšanos. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}