| Zzzzivs! |
[May. 25th, 2014|07:09 pm] |
Tā nu sagadījies, ka ellīgi sen neesmu bijis makšķerēt. Šī nodarbe man visnotaļ patīk, taču pēdējā laikā ar brīvo laiku tā trūcīgāk, un tādēļ biju ihtioloģiski nogribējies jau kādu laiciņu. Sajutos neaprakstāmi laimīgs, kad mīļotā ierosināja vakar uz vakarpusi doties uz Vakarbuļļiem, tur pārlaist nakti, un šorīt pašā agrumā doties uz kādu no ūdenstilpnēm, ar ko attiecīgais reģions ir aplam bagāts.
Plāns tika īstenots, pie kam stipri veiksmīgi - nenokavējām autobusu, sanāca laiciņš ieskriet veikalā, un pat atradās nesagrieztā maize ēsmai (kas ir labāka par alternatīvu, jo tik ātri nekalst). Viss likās tik jauki, ka pilnīgi tā vien prasījās pateikt - kas gan varētu noiet greizi? Tiesa, allaž der atcerēties, ka šis ir jautājums, kuru, piemēram, darbā mēs ar vienu kolēģi esam aizlieguši lietot, jo ja to pasaka skaļi, dzīve allaž parāda atbildi. Šoreiz tā sākotnēji vis nebija.
Sekmīgi nonācām Vakarbuļļos. Paskatījāmies EP vēlēšanu sakarā noorganizētos raidījumus tiešraidē (Viņķelis likās visai... interesants), likāmies gulēt, lai nākamajā rītā agri celtos. Tas pat izdevās. Izdevās arī gana operatīvi pabrokastot, visai ātri nonākt pie izvēlētās ūdenstilpnes, un sākt makšķerēt.
Visai ātri tiku pie pirmās zivs. Tā bija neliela - vīķe, ausleja, vai kāda cita no tamlīdzīgajām sīkajām zivtelēm. Ielaidu spainī ar ūdeni. Spaini, savukārt, tā kā saulīte bija sākusi kārtīgi cepināt, noliku kādu gabaliņu nostāk, mežrozīšu krūma ēnā. Turpināju makšķerēt.
Galīgi neķērās. Kļuva arvien karstāks. Izdomāju aplūkot, kā tad klājas 100% mana šīsdienas loma. Skatos spainī, bet tur - nekā. Pat rūpīgi izčamdījos pa spaini, savām acīm neticēdams - bet nekā. Zivs pazuduse. Čuš zivs. Naaaaaav.
Apskatījos tuvāko apkaimi, jo ir redzēts, kā zivis izlec no tamlīdzīgiem spaiņiem, un veic vēl pāris metrus garu ceļu - nekā. Izčibējusi ar galiem.
Nācās vien secināt, ka, visticamāk, vainojams būs kāds no vietējiem putniem - spārnoto zivēdāju tur ir gana daudz, un šie fašistiskie lidoņi varētu būt iekārojuši tik vieglu guvumu kā spainī lokalizēta zivs. Tiesa, it kā jau ne es, ne mīļotā neko tamlīdzīgu nenovērojām (taču novērojām, piemēram, dzelteno stērstu pārīti, kas gan zivis neēd), bet nu jāatzīst, ka ne jau visu laiku rūpīgi vaktējām to spaini. Turpmāk gan tā būs jādara.
Protams, ka cope bija nogājusi gauži greizi - vairāk neko tā arī nenoķēru. Un bija aplam skumji atgriezties mājās tukšām rokām, un tās noplātīt par sveicienu mūs sagaidījušajam kaķītim... |
|
|