Par BigPharma es tomēr daļēji gribētu piekrist sazvērestību teoriju piekritējiem. Tur apgrozās tāds piķis, ka būtu dīvaini, ja viņi nolemtu labprātīgi atteikties no peļņas nepalielināšanas vai pat samazināšanas. Tāpēc viņu interesēs pilnīgi noteikti nav tas, ka cilvēki uzzina patiesību par to vai citu līdzekli. Un tas var būt gan tas, ka eksistē pavisam vienkārša un lēta alternatīva viņu ūberkūlajam amorāli dārgajam produktam, gan tas, ka viņu produkts var būt tikpat placebo-īgs kā homeopātu brīnumi.

Kas attiecas uz to, ka viņi slēpj un slēpj, tad skandāli par slēpšanu un slēpšanu ir vismaz reizi mēnesī un desmitiem (ja ne simtiem) produktu tiek apturēti, jo to kaitīgums sākotnēji tika slēpts. Līdz Latvijai šie skandāli nonāk reti, bet lielajās valstīs tā ir normāla lieta. Turklāt BigPharma tērē septiņu ciparu naudas summas, lai masu mēdijos pēc iespējas nekas tāds nenonāktu vai ja nonāk, tad uzreiz kopā ar viņu paziņojumu cik ļoti viņiem žēl par notikušo un ka turpmāk nekas tāds vairs neatkārtosies, jo nelieši ir atlaisti un ir izstrāda sistēma kā to nākotnē novērst.

Ne gluži par BigPharma, bet par citu industriju nupat netā redzēju labu video:
https://www.youtube.com/watch?v=VdLf4fihP78

100 punkti, ka BigPharma gadījumā tas ir ļoooooooti līdzīgi.

(Reply to this) (Thread)

Ar pavisam vienkāršajām un lētajām alternatīvām ir tā, ka ja runa ir par sen zināmiem līdzekļiem, tad būs pagrūti noslēpt to izcilo iedarbību, kas neatpaliek no jauna un tikko radīta līdzekļa. To konkrēto sadaļu rakstot, man bij prātā tāds piemērs, kā C vitamīns kā pretvēža zāles. Problēma tāda, ka ja tam šāda iedarbība piemistu, tas jau sen būtu pamanīts, jo šis vitamīns cilvēkiem ir zināms krietni ilgāk, nekā jebkuri specifiski pretvēža aģenti. Tāpat ar lielāko dalu citu ikdienišķo lietu, kam tiek piedēvētas panacejas īpašības - nu kā var būt, ka kaut kādu ogu vai augli cilvēki ir ēduši gadsimtiem, bet te piepeši, 21. gs. kāds onkulis bez jebkādas kaut cik medicīniskas izglītības piepeši pamana, ka tas tak ir šaušalīgi dziedniecisks?

Iespēja, ka kāda ražotāja produkts būs ar iedarbību placebo līmenī, ir praktiski vienāda ar nulli. Tiek veikti klīniskie testi - var rezultātus viltot, protams, bet lai noviltotu tik labi, ka FDA vai analoģiska organizācija tiem notic, nāksies iztērēt tādas naudas summas (vai kaut vai atdot kukuļos, ja apsveram tādu variantu), ka izdevīgāk būtu bijis izdarīt visu kārtīgi no paša sākuma. Un tad, kad (pie kam tieši "kad", nevis "ja", ņemot vērā milzīgo ieinteresēto personu skaitu) šāda krāpšanās tiktu atklāta, to noslēpt nevarētu. Zāļu ražotāji tomēr ir vairāki, un jebkurai septiņciparu summai, ko viens maksā, lai piesegtu savu pakaļu, desmit citi ir gatavi likt pretī ne mazākas summas, lai to vienu iegāztu. Un pārbaudīt, vai konkurenta ražojums satur to, kas rakstīts uz etiķetes, un vai tas strādā tik labi, kā solīts, ir standarta prakse - tieši tādēļ, ka tur apgrozās milzīgas summas, ir izveidojusies konkurence, kuras sīvums ir uz rīkļu griešanas robežas.

Par kaitīguma slēpšanu un saistītajiem skandāliem - atzīšos, nenāk prātā tāds gadījums, kur ir skaidri zināms, ka kaitīguma fakts ražotājam ir bijis zināms no paša sākuma, taču ticis slēpts, līdz ar to komentēt nevaru.

(Reply to this) (Parent)