|
[26 Oct 2016|07:20pm] |
|
Atkal ir klāt dīvainā sajūta, ka pasaule ir kaut kur tur, es esmu kaut kur te un kopīga mums nav nekā. Gāju pa ierastajām takām, bet viss šķita dīvaini plakani atsvešināts. Nezinu, varbūt šodien to tomēr varētu norakstīt nevis uz savu psihi, bet gan uz kontrastiem debesīs, kad reizē ir tumšs un nomācies un kkur citā pusē gandrīz saulains. Tas rada gaismu, kurā viss arī izskatās mazliet savādāks - krāsās, proporcijās, attālumos. Parasti pelēkie jumti saplūst ar pelēkajām debesīm. Šajā gaismā tieši otrādāk - visas līnijas tik asas, visas detaļas tik saredzamas. Kā snovojot mākslīgajā apgasmojumā, kad reljefu it kā redzu, bet kļūdos attālumos un augstumos, tāpat tagad gribas cerēt, ka sajūtas vien gaismas radīti redzes gļuki.
|
|
|
[25 Oct 2016|10:35pm] |
|
Tilts pazudis, otrs krasts arī, pasaule tāda maza, kompakta, pienākusi pie loga.
|
|
|
[24 Oct 2016|07:15pm] |
Nē.
Nesaprotu neko.
Nekur neesmu nonākusi, nekas nav kļuvis skaidrāks, ne no kā neesmu atbrīvojusies.
Un droši vien pat neesmu kļuvusi par sakarīgāku cilvēku.
|
|
|
[22 Oct 2016|11:43pm] |
|
Alus rokā, kaķis uz pleca, te nu bija mans gājiens uz Nabaklab
|
|
|
[21 Oct 2016|04:41pm] |
Sliktās pašsajūtas diena, ar aizžņaugto elpu un trīcošajām roķelēm.
Kā lai aukstajos gadalaikos sev iestāsta, ka ēdienu vajag ļoti, ļoti, ļoti maz, un ļoti, ļoti, ļoti padomājot, ko un vai.
|
|
|
[21 Oct 2016|02:38am] |
Bet savā jēlumā klīzdama pa pasauli esmu saņēmusi tik daudz sirsnības arī no pilnīgi svešiem cilvēkiem, ka šobrīd esmu līdz šim mūžā nebijušā pārliecībā - pasaule ir pilna ar labiem cilvēkiem, tikai vajag viņus laist klāt un pašai nebaidīties no savas cilvēcības.
Kaut es šo atcerētos
|
|
|
[20 Oct 2016|04:46pm] |
|
Izskatās, ka tas mirkļa impulss vairāk komunicēt ar cilvēkiem sāk zust. Jāpiebeidz un jāpagaida, līdz nomirst dabīgā nāvē visas iesāktās komunikācijas un jāierokas savā sabiedrībā. Nav jau tā, ka caur citiem ir iespējams labāk saskatīt sevi. Un citu stāstu uzklausīšana, protams, palīdz saprast, ka visi cilvēki vien esam. Bet pašai laikam vairs nav ko teikt, viss runājamais ir izrunāts un vairāk arī negribas. Jūtu, ka runājot vēl, iestāsies ieķērušās plates efekts, kad sākšu malt vienu un to pašu, bezgalīgi atkārtojoties un nesekojot vairs līdzi sakāmajam, līdz tas galīgi paliks bez jēgas un satura.
Iestājas kaut kāds moments, kad pēc katras sarunas (bet tā nav sarunbiedru vaina! tas tāpēc, ka sāku runāt runāt runāšanas pēc nevis man tik tiešām ir ko teikt) paliek tukšuma sajūta, liekas, ka pilnīgi nevajadzīgi katrā komunikācijā es kkur nometu daļu sevis, izšķīšanas, sadalīšanās, haosa sajūta vien palielinās. Rodas vajadzība atrast tumšo vientuļo kaktu, kur vientulībā mēģināt saaugt vienā veselumā.
|
|
|
[20 Oct 2016|03:07pm] |
|
Agrāk - gribēju tēju, aizgāju uz virtuvi un automātiski uztaisīju kafiju. Tagad - aizgāju pēc kafijas, atnācu ar attaisītu alus pudeli.
Laiks iet, paradumi mainās
|
|
|
[19 Oct 2016|08:01pm] |
|
Nokavējis tramvaju, pauzē līdz nākamajam ieklīdu kapos, paskatīties uz loģisko finišu, varbūt, ja finišs tik skaidrs, tad ceļš līdz tam arī varētu tā nesatraukt
|
|
|
[19 Oct 2016|01:51am] |
|
Dažreiz kā tāda silta, omulīga sega apņem sajūta, ka viss būs labi. Sajūtai pamatojuma nekāda, ne racionāla, ne iracionāla. Varbūt vien maza atelpa smadzenēm no slikto scenāriju būvēšanas.
|
|
|
[18 Oct 2016|05:37pm] |
Ejot pār tiltu centos saprast, pēc kā tāda dīvaina smaržo Rīga šodien, kamēr nāca atskārsme, ka tā nav Rīga, tie ir mani mati, ko vējš visu laiku triec ģīmī. Ķīpsalā gan smaržoja pēc rudens, ok, pēc kritušajām lapām tikai, mitruma un trūdu buķete pagaidām nav pievienojusies. Zelta rudens, izskatās, ka šogad nemaz netaisās būt, kaut kā zaļums pāriet brūnā pelēkumā, kas savukārt pāriet plikumā.
Bet es, bet es... joprojām netieku ārā no apļa: tikdaudzkasjāizdara nekasatkalnavizdarīts
|
|
|
[13 Oct 2016|04:35pm] |
|
Šodien atkal mākoņi taisa īpatnējos tēraudpelēkos gaismas filtrus saulei. Patīk tās krāsas
|
|
|
[12 Oct 2016|04:33pm] |
|
Baigais EsEsEsEsEs-ieša periods. Cerams, drīz pāries.
|
|
|
[12 Oct 2016|05:47am] |
Lai vai cik ļoti apzinos, ka viss ir muļķības, tikai projekcijas manā galvā, manis pašas iedomas par cilvēku un savām sajūtām, ka tas, ka es netieku no tā visa savā prātā vaļā, ir tikai mana prāta vaina, ka ārpus nekā nav, nav bijis.
Tas nepalīdz un brīvības sajūtas kā nav, tā nav.
|
|
|
[07 Oct 2016|12:04pm] |
Man esot daudz trāpīgu teicienu un domu, es varot to ilustrēt un taisīt grāmatu.
Bet es sēžu ar domu, ka esmu tāds netalantīgs un ne-asprātīgs, ka vajadzētu ideju un tekstu, bet nekā nav.
Ko es neredzu?
|
|
|
[06 Oct 2016|09:14pm] |
|
Pieslēdzu sveču apkuri
|
|
|
[06 Oct 2016|07:26pm] |
|
Lai vai kas ir noticis/nenoticis, lai vai kas varētu būt bijis/nebijis savādāk, nav jau nekā cita kā vien šis brīdis. Ar šajā brīdī esošajiem resursiem un dotajiem lielumiem. Un nav jau citas izejas, kā mēģināt izdzīvot, operējot ar to, kas ir.
|
|
|
[06 Oct 2016|01:08pm] |
Katru nakti mani pamodina ods. Katru nakti miega bezfilmas doma: euuu, man bija tik grūti iemigt! un, nu, kāds ods oktobrī?
Šodien viņš tādā nositamā apriņķī grozās. Tāds mazs, tievs, nepaēdis, pēdējais rudens ods. Tā arī nepacēlās roka.
|
|
|
[04 Oct 2016|05:53pm] |
|
Un tā arī ar šodienu man būs ļoti, ļoti, ļoti, ļoti auksti nākamos 6 mēnešus?
|
|