|
[03 Oct 2016|08:36pm] |
Es zinu, ka kaut kur lēni un ne pārāk pārliecinoši tuvojas tas mirklis, kad spēšu priecāties par visādiem sīkiem sīkumiem, redzēt un novērtēt skaistumu un smieties par sevi un savu dzīvi
Bet vēl jau ne
|
|
|
[03 Oct 2016|07:34pm] |
|
Tāda smieklīgi plāna mēness slieciņa debesīs
|
|
|
[03 Oct 2016|01:46pm] |
Nav jēga domāt, ko un kā, un kurā mirklī varēja savādāk, vai tas būtu ko mainījis, kad, kas un kā varēja būt savādāk.
Ir šis mirklis. Ir šī brīža situācija. Ir šobrīd pieejamie resursi. Un ar to ir jāiztiek. Un no tā ir kaut kas jāveido.
|
|
|
[30 Sep 2016|02:27pm] |
padirsu haltūru
vienkārši nav gana veiklas rokas
|
|
|
[30 Sep 2016|12:15am] |
Aizgāju pie upes, lai vējš izpūš nejēdzīgās domas no galvas. Vējš tikai sapūta ausis un nejēdzīgu ezīti matos. Tumsa, vējš, ūdens, cilvēku neesamība pat manī uzdzina neomulību. Sapratu, ka pagaidām vispār neredzu un nejūtu citus cilvēkus. Jā, parunāt. Un tas arī viss. Vilciens uzsvilpa, lai palaistu pāri sliedēm. Salasīju pilnu kabatu ar kastaņiem.
Pilnas kabatas skumju.
|
|
|
[27 Sep 2016|07:43pm] |
|
Tiklīdz prāts sāk atgūt pofigismu, ķermenis metas atgādināt, ka es viņam šajā periodā darīju pāri
|
|
|
[27 Sep 2016|11:01am] |
|
Kāds par mani smejas. Savā naivumā nezaudēju pārliecību, ka tas nav ļauni. Un beigās jautri būs arī man.
|
|
|
[23 Sep 2016|08:52pm] |
Solītie divi mēneši tikpat kā pagājuši, bet nekāds vieglums manā dzīvē nav ienācis.
Kkāda sajūta, ka ar to otru kaut kas bija tik tuvs, ka pazūdot viņš ir aizgājis ar kkādu daļu manis, man tagad trūkst tās manas daļas
|
|
|
[17 Sep 2016|08:29pm] |
|
Varētu gatavoties ziemas miegam, atliekot domas par dzīvošanu līdz nākamajai sezonai, bet sāpe nerimstas tomēr, grauž iekšas, zobus šņirkstinot, katru reizi, kad kādu dienu jau esmu sacerējusies, ka viss ir rimies, izrādās, sāpe vien paņēmusi pauzi zobu noasināšanai, un no rīta iecērtas ar jaunu sparu. Par garu šis viss
|
|
|
[14 Sep 2016|09:27pm] |
|
Ja jau pašu sirsnīgāko darbu autori visvairāk ar mani kontaktējās, varbūt ar mani nav tik ļauni. Lai arī neesmu māņticīga, tomēr līdz ar uzdāvināto darinājumu, kam esot jādzīvo pie manis, tik tiešām šķiet, ka mazliet miers ir ienācis manā kaktā. Laikam jau ne tāpēc, ka nu man ir lādīte, kuru atverot es varu saelpot mežu, bet tā dīvainā apziņa, ka kaut kur pasaulē dzīvo sveši cilvēki, kas no visas sirds vēl man labu.
|
|
|
[09 Sep 2016|09:20am] |
Es visu laiku kko daru galīgi nepareizi.
Un iekšā ir šausmīgs nogurums no mēģinājumiem.
Filmās un grāmatās parasti nāk kāds viedais un dod padomu, virzienu, domu, bet manā dzīvē, protams, neviens viedais nekad pie apvāršņa neparādās, esmu viens, viss jāizdomā pašam. Tad nu turpinu izdarīt nepareizās izvēles, tērēju laiku, ieguldu nenormālu darbu un enerģiju, bet izvēlos nepareizu materiālu, nenostrādāju līdz galam.
Un vienkārši ir vēlme padoties, jo sagurums, gribas, lai viss šis neattiektos uz mani
|
|
|
[08 Sep 2016|08:49pm] |
|
Šodienā gan viss mazliet savādāk - redzēt, kā no sirds priecājas un visas dienas garumā tik daudz laba dzirdēt nenoliedzami liek justies kaut kādā mērā mazliet mazāk nevajadzīgam pasaulē. Uz mazu brīdi
|
|
|
[08 Sep 2016|03:37am] |
|
Ēst, tāpēc, ka ar sevi taču ir sarunāts - atnāks mājās un smuki ko apēdīs
|
|
|
[08 Sep 2016|03:29am] |
Tīrās drēbes un vilktās, krāsu bundžas un tūbiņas, aizkaltušas otas, veidojamais materiāls, sakaltusi aizkosta sviestmaizīte un tukšas alus pudeles (viena pilna), smilšpapīri, švammītes, kosmētika, piezīmju lapiņas, veidojamie verķīši, urbis un vīle, plaķenes, naži, stieples - viss vienā kaudzē vienuviet, vienvieta aizņem lielāko daļu no dzīves telpas.
Jāsāk kārtot, pie reizes kārtojot smadzeņu kambarus - ko ārā, ko dziļajā arhīvā
|
|
|
[06 Sep 2016|05:14pm] |
Tik nejēdzīgi iracionāli.
Nez, mans racionālais prāts kādreiz atgriezīsies?
|
|
|
[04 Sep 2016|07:31pm] |
|
Tukšuma sajūtu iekšiņās ar alu aizpildīt neizdodas
|
|
|
[04 Sep 2016|01:45am] |
Gribas atgūt jēdzīguma apziņu
Gribas uzpīpēt
|
|
|
[24 Aug 2016|11:41pm] |
|
Un haosā ir spēks! Cik liku rindās tik riebās, un neredzēju kopainu, un nepatika. Tagad pat skaits nav būtiski. Tik kkas, lai pēc tā vokāli instrumentālā
|
|
|
[24 Aug 2016|11:21pm] |
|
Un pilnīgā beztēmā domājot par cilvēkiem, par attiecībām, par sevi tajā visā, kkur fonā noskaidrojās doma par pavisam citu tēmu - sapratu, ka nevajag varbūt par katru cenu lauzties tur, kur ne līdz galam sanāk, jo sķiet, ka tā varētu vairāk piespiest sevi iemācīties, bet izvērtēt un novērtēt savas priekšrocības, un no izdomātajiem 3 variantiem maģistratūrā mēģināt stāties ceturtajā.
|
|
|
[24 Aug 2016|10:22pm] |
Es atkal esmu es. Iekšā miers.
Nezinu, kas tas bija, vai tomēr ar mēnesi slimošanas un vemšanas nepietika, lai atbrīvotos no kārtējām pusotra gada ierēdniecības sekām savā galvā. Vai pēkšņā mazdūšība, ka kapeikas pelnīšanai var nākties atgriezties tur atkal.
Vai jutos kkur sevī iesprūdusi, ar pārspīlētām emocijām mēģināju neapzināti iztriekt sevi ārā no savas komforta zonas?
Nezinu. Vien ceru, ka kas tāds manā mūžā neatkārtosies.
Bet daudz domāju, kas dzīvē būtiski, kas šķietami būtiski, par attieksmi pret dzīvi, pret cilvēkiem. Un daudz arī izdomāju.
|
|