Tajā mirklīgajā laika posmā, kad neesmu vairs ne īsti nomodā, ne vēl īsti aizmigusi, man bieži rādās jocīgas lietas. Ķekavā topā bija rūķis, kas stāvēja stūrī un skatījās uz gultu. Šonakt likās, ka mošķi grib man līst klāt - no gultas krita ārā sega, bet nedrīkstēju to vilkt atpakaļ, lai neievilktu mošķus pie sevis. Citu nakti mēģinot aizmigt neuzdrīkstējos atvērt acis, jo biju pārliecināta, ka uz aiskaru stangas sēž lemūru ģimenīte, bet negribēju par to pārliecināties.
Jocīgi ir tikai tas, ka šādas parādības mani nebiedē un netraucē aizmigt, t.i. nav tas pats, kas 'briesmonis skapī' bērniem. Nepavisam, tās vienkārši ir.