Šodiena tādā savādāka, sajūta, ka manas domas lido tālu un es tajās neklausos, tās man lidinās virs galvas, smejās un draud, ķircina un nopeļ, bet es tikai smaidu un neklausos, tās ir tālu!Kā aiz stikla sienas, vārdi izplūst....un lai, es gribu šodien mazumiņu no bērnības garšas, atkal sajust to smaržu, kad esi ienācis tikko no svaiga gaisa istabā un mamma uzsauc , lai skrienu nomazgāt rokas un pie galda!
Bet tev nav laika, jo ārā jau gaida draugi, lai spēlētu paslēpes vai kaut ko citu ko bērnībā spēlējām...JA BŪTU SNIEGS es ietu ārā pikoties, tā gribu sniegu,baltu un pūkainu un velt sniegavīrus, aizlienēt burkānu un ogles sejiņai un atdot sniegavīram savu šalli, jo viņam taču salst!!!!
Tik ļoti pierūkst bērnišķīga prieka, ka pat saldākais apelsīns ko iedod kāda dauga mamma spēj izsaukt neviltotu prieku un mirdzumu bērna acīs, protams, tas tiek kopīgi sadalīts un apēsts, mmmm..
CIK ļoti mēs pie visa esam pieraduši, ka nav vairs tā brīnuma par parastām lietām, bet kādreiz tas bija notikums visas dienas garumā, mēs to izbaudījām un bijām pateicīgi no visas sirds!tā bija mūsu mazā laime un brīnums!