Let me steal this moment from you now... - Izraksts no manas dienasgrāmatas

Zini, tad kad ir grūti un palīdz citiem, tad parasti paliek labāk pašam, jo apjaut, ka esi izdarījis ko labu, tas palīdz.
Laimei nav cenas. laime ir cena... Un no laimes sajūtas nevar aizbēgt.
Tikai pašas bailes ir tās, no kurām ir jābaidās. Ja Tu noticēsi, ka vari uzvarēt, tad arī uzvarēsi...

Žēl, ka tu netici vārdam svēts, jo katram cilvēkam ir kaut kas svēts, kaut kas, kas ir viņa mērķis, viņa tabu. Nezaudē ticību pasaulei un tā nezaudēs ticību tev!

Un ja tas ir par to, ko es domāju, tad man ir sakāmi šādi vārdi:
Dievam gribās parunāties ar labiem cilvēkiem, tāpēc viņš ir tāds egoists un paņem viņus pie sevis...

Ja tu ļausi vadīt dzīvi savām bailēm, tad tev nebūs dzīves. Ir sāpe jāizsāp, skumjas jāizskumst, bet nedrīkst aizmirst, ka prieks ir tāpēc pasaulē, lai parādītu, ka mēs esam uz pasaules tāpēc, lai radītu laimi!

Cilvēks ir vienkārši radīts lai justu visu gammu un nav iespējams visu dzīvi just tikai laimi vai tikai bēdas, tāda nav daba. Mēs esam pilnīgi, jo varam izdarīt visu - no labā sākot un beidzot ar visļaunāko, bet vai tad nav tā, ka to kādi mēs būsim nosakam mēs paši?


Dažreiz pārmaiņas ir nenovēršamas... Dažreiz, lai arī tās sāp, tās mūs spēcina un pagriež mūsu dzīvi uz citu virzienu. Nevar teikt, ka uz sliktāku, bet uz savādāku. To ir jāpieņem, ja vien neesi dievība... Pat pusdieviem ir lemts just sāpes, tad ko mēs cilvēki gan varam prasīt?


P.S.
Ja tu neticēsi laimei, tad viņa negribēs ticēt tev, tāpēc beidz būt stūrgalvīga un atsāc dzīvot!

Gribēšana un reālā situācija ir dažādas lietas...
Ja tu domāsi visu laiku par to, tad palaidīsi dzīvi garām un visu prieku...

Piedod, bet tad tā dzīve nebūs daudz vairāk par eksistēšanu, ja tikai baidīsies un necīnīsies...

Uzskatu, ka nekad neesi īsti mēģinājusi...
Bet ja tā padomā, ko gan es zinu?

kurai daļai tas tagad bija?

Nekas nenotiks. Nekas, kas nav paredžets...

mēs paši. Tikai vai mēs esam spējīgi saprast to visu, tas jau ir cits jautājums.
Mums ir tik daudz iespēju un tik daudz variāciju, ka nav jēgas domāt cik to ir. Ir tikai jēga domāt par to kādas tās ir un kuras no tām mēs vēlamies. Un kuras mūs var aizvest tālāk...

ĪStās būs tās, kuras tu izvēlēsies. tikai tāda ir atšķirība starp viņām visām. Citu vienkārši nav.
Tu taču pati jūti ar savu prātu un savu sirdi, kura būs tā, kuru tu izvēlēsies. Dažreiz ir jāpaskatās un pagātni, lai saprastu, ka ir/nav vērts mainīt kursu. Un vēl jau jautājums ko tu gribi sasniegt...
Galvenais brīžiem ir tikai sākums un beigas... ceļi ir dažādi, bet nav labāku vai sliktāku, ir tikai savādāki...

Prāts var pievilt, sirds var pievilt, dvēsele var pievilt, ķermenis var pievilt.
Māja var pievilt, koks var pievilt, cilvēki var pievilt, liktenis var pievilt...
Patiesībā viss var pievilt, bet tomēr visuzticamākie esam mēs paši, jo tikai mēs paši zinam pietiekami par savu dzīvi lai lemtu par to. Ja tā nebūtu, tad mums nevajdzētu neko no pasaules, savas dvēseles. Absalūti neko. Mēs tikai sēdētu un truli blenztu...

Tad rīkojies.. Nejautā man šos jautājumus, bet atbildi pati un tu rīkosies. Tu tad arī atradīsi to ceļu, kurš šoreiz būs tavs...