| Dec. 12th, 2004 @ 11:53 am (no subject) |
|---|
Oma: tas pats
Skaņa: re:public - draugam
Sāku lasīt Koelju 11 minūtes. Zinu,zinu,ka daudziem tā vien gribas pateikt,ka viņš tikai atgremo visiem zināmas patiesības un apkaisa ar pūdercukuru. Bet man tomēr k-kas tajā visā patīk... varbūt pūdercukurs? nezinu:)
"Viss,itin viss manī brīdina, ka grasos pieņemt kļūdainu lēmumu, bet kļūdas ir tāda pati rīcība kā jebkura cita. Ko pasaule grib no manis? Lai es neriskēju? Lai es atgriežos mājās, tā arī nesaņēmusi drosmi pateikt dzīvei jā?
[..] es esmu sapratusi, ka dažkārt dzīvē otra iespēja vairs netiek dota un ka labāk pieņemt to,ko pasaule piedāvā. Protams, ka tas ir riskanti. [..] Ja es gribu būt godīga pret visiem, vispirms man ir jābūt godīgai pašai pret sevi. Ja es gribu atrast īstu mīlestību, vispirms līdz mielēm jāizbauda nejaušas mīlestības. Trūcīgā dzīves pieredze man iemācījusi, ka cilvēks šajā dzīvē nav noteicējs, viss ir ilūzija - gan materiālajā, gan garīgajā laukā. Cilvēks, kas zaudējis ko tādu, kas tam šķitis nepazaudējams ( kā tik bieži jau bija noticis ar mani), nonāk pie secinājuma, ka īstenībā viņam nekas nepieder.
Un,ja man nekas nepieder, man nav arī jātērē laiks, uztraucoties par lietām,kas nav manējās. Šodiena jānodzīvo tā, it kā tā būtu pirmā (vai pēdējā) diena mūžā. "
un ar šādām domām meitene uzsāka savu ielasmeitas karjeru... |
