Dec. 28th, 2007 @ 10:04 pm *
Jau kārtējo gadu jūtos veiksmīgi izsprukusi no lielās dāvanu iepirkšanas un visa pārējā pirkšanas drudža, stresošanas un n-kārtīgas visu apsveikšanas. Jā, pat apsveikt negribējās tā īsti nevienu. Ne jau tā, ļauni, ka negribās, vienkārši iekšā nav vēlmes un rīkojos atbilstoši. Nesajūsmina ideja apsveikt apsveikšanas pēc, jo tā vajag un tā dara visi un, ja es tā neizdarīšu, visi mani ienīdīs līdz nākamajiem svētkiem un vēl tālāk utt. utjp. Bullshit. Kam vajag, sapratīs, ka ir foršie un atceros, pat ja neaizsūtīšus sms ar nezcikreiz redzētu sveikumu. Iekšējais nīgrums un pretošanās kā reakcija uz "jādara, jo vajag". Tik vien.
Par šo pukstu
Ir, ko teikt
Puksts

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]primavera
Date: December 30th, 2007 - 07:43 pm
(Puksts)
Man jau škiet, ka nav ar ko lielīties. Nav jau tā, ka jāapsveic apsveikšanas pēc, bet.. Es tik ļoti šogad visus gribēju apsveikt, jo tik reti sanāk teikt labus vārdus, kaut ko dāvināt! Ikdienā neko tāpat nedāvina, žēl, un ne jau tāpēc, lai vairotu kāda labklājību, bet, lai iepriecinātu! Ja Tev nevienam negribas neko dot, man šķiet, ka tas ir skumji!
[User Picture Icon]
From:[info]kini
Date: January 1st, 2008 - 07:15 pm
(Puksts)
Reizēm der arī pārvērtēt ko un kāpēc kādam gribās dot, jo no sevis laušanas nekad nekas labs nav sanācis un nesanāks.