| Jul. 2nd, 2007 @ 12:51 am no "Atmiņas par manām skumjajām maukām" /G.G.Markess |
|---|
Skaņa: Dead Can Dance - American Dreaming
Es sapratu: mana apsēstība, ka ik lietai jāatrodas savā vietā, katram notikumam - savā laikā, katram vārdam - savā stilā, nebija vis sakārtota prāta pelnīti pasniegta balva, bet gan gluži pretēji - tā bija vesela izlikšanās sistēma ar mērķi apslēpt manas iedabas haotiskumu. Atskārtu, ka esmu disciplinēts nevis iedzimta tikuma dēļ, bet ka tā ir vien pretreakcija paša nevīžībai; ka izliekos dāsns, lai apslēptu savu nabadzību, ka aiz tīrās ļaunprātības izliekot apdomīgs, ka rādos samierniecisks, lai nepadotos savām slēptajām dusmām, ka esmu punktuāls tik tādēļ vien, lai neviens nepamanītu, cik nenozīmīgs man šķiet citu laiks. Beigu beigās es atklāju, ka mīlestība nav dvēseles stāvoklis, bet gan zodiaka zīme. Es kļuvu cits.
Slava ir kā trekns sievišķis, kas nekad neguļas ar tevi kopā, taču pamostoties allaž stāv gultas kājgalī.
Ne pret ko pasaulē es nemainītu savu ciešanu sagādāto baudu.
Greizsirdība zina vēl vairāk nekā patiesība.
Ir neiespējami beigu beigās nekļūt par to, par ko tevi uzskata.
Dari ko darīdams, bet nepazaudē šo radībiņu, - viņa sacīja. - Nav nekā ļaunāka par nāvi vienatnē.
Lai būtu kā būdams, nodejoto tev neviens neatņems.
Tā bija ilga lūgšana piedot, ko es sev nosolījos atkārtot mūžīgi mūžos, un bija tāda sajūta, kā sākot visu atkal no jauna.
Sestā dzīves desmitgade bija visintensīvākā, jo man bija aizdomas, ka vairs nav atlicis laika kļūdīties.
*
Es nemāku lasīt grāmatas, īpaši tās, kas man patīk, nepievēršot uzmanību atsevišķiem fragmentiem, kas piesaista. Ar grāmatām ir kā ar cilvēkiem - jau no pirmajiem vārdiem tu saproti, vai jums saskan. Un, ja nē, ir visnotaļ maza iespēja, ka pašās beigās pēkšņi kas mainīsies. Bet arī izņēmumi ir iespējami. Un vēl tas, ka piesaista pašam tuvais, līdzīgais, kas ir iekšā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}